Pētera Zirnīša dzīves gaitas iesākās 1944. gada 28. novembrī Rīgā. Mācījies Rīgas 2. vidusskolā, studējis Ļeņingradā un Maskavā. Rakstījis arī prozas darbus, recenzijas, bijis sekretārs Rakstnieku savienībā, LATINFORM galvenais redaktors, žurnāla “Karogs” nodaļas redaktors, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktors, apgāda “Nordik” dibinātājs un prezidents. Dzejnieks un izdevējs. Radošās darbības laikā izdoti vairāki dzejoļu krājumi un grāmatas bērniem, kuras veidotas sadarbībā ar dzīvesbiedri mākslinieci Anitu Jansoni-Zirnīti. P.Zirnītis bijis arī vairāku grāmatu sastādītājs un tulkotājs. Viņa dzejas izlases tulkotas arī ukraiņu un krievu valodās, dzeja publicēta arī angļu, bulgāru, franču un lietuviešu valodā.
Viņa dzeja joprojām skan komponista Ulda Stabulnieka dziesmās. Klausītājiem zināmas ir dziesmas “Margarita”, “Par nesatikšanos”, “Solījums”, “Sniedziņa dziesma”. P.Zirnīša dzeja izskanējusi arī Jāņa Porieša, Selgas Mences, Aldoņa Kalniņa, Edmunda Goldšteina, Ivara Vīgnera, Pētera Vaska un citu komponistu darbos.
1975. gada pavasarī, kad dzīvesbiedre atguva sava vectēva celtās mājas “Viļņus”, P.Zirnītis kopā ar dzīvesbiedri – gleznotāju Anitu Jansoni-Zirnīti kļuva par burtnieciešiem. Abi, būdami īsteni rīdzinieki, pārpilni enerģijas uzsāka veidot “Viļņu” sētas latvisko seju un realizēt savas ieceres, reizē piedaloties Burtnieku kultūras dzīves veidošanā un bagātināšanā. Daudz pūļu tika veltīts 1840. gadā celtā Briedes kroga muzejisko retumu saglabāšanai, kā arī viena no pirmajiem zirgkopības muzejiem Latvijā izveidošanai. Ne mazāk uzmanības P.Zirnītis veltījis unikālajam Burtnieku parkam. “Viņš izprata Burtnieku vietu Latvijas vēsturē. Saprata, ka līdz ar kultūrvēsturisko objektu sakopšanu un sakārtošanu plašai apskatei, radīsies iespēja tautas izglītošanai un pašapziņas celšanai,” atmiņās par P.Zirnīti rakstīja Laimonis Zālītis, padomju saimniecības “Burtnieki” direktors.
Atmodas gados notika Burtnieku estrādes būvniecība, arī šīs vietas tapšanā liels nopelns ir P.Zirnītim, kā arī rokoperas “Lāčplēsis” pirmuzveduma notikumam Burtniekos 1988. gada jūnijā, un, protams, Latvijas Tautas frontes atbalsta grupas dibināšana Burtniekos, kas bija pirmā toreizējā Valmieras rajonā. Arī ikgadējo Dzejas dienu organizēšana burtnieciešiem ar iespēju iepazīt vaigā latviešu dzejas un rakstniecības dižgarus un klausīties dzejas lasījumos. Viss ar sirdi darītais sirdīs atsaucās. Un pāri visam – smalkjūtīgs, saprotošs un sirsnīgs cilvēks. Vienmēr Burtniekiem piederošs.
“Rakstnieku saietos Pēteri vienbalsīgi allažiņ ievēlēja par sapulces vadītāju vai līdzvadītāju. Kāpēc? Tāpēc, ka dzejnieks lēnprātīgi prata sarunas iepludināt lietišķā gultnē. Pēterim galvā turējās statūtu paragrāfi. Rakstnieku daudzie uzvirmojumi iegūla lēmumprojektos lakoniski un visiem saprotami. Pats būdams savaldīgs, Pēteris prata savaldīgumu pavairot. Pat ieskurbušie strīdnieki atslodzes pulcinātavās pierima. Būdams dažnedažādos amatos, dzejnieks sabiedriskajos darbos un algotajos posteņos prata salīdzsvarot neiespējamības ar iespējamībām. Pēteris tāpat kā radoši kolhoza priekšsēdētāji tā laika neizbēgamības apstākļos diplomātiski un ar gudru viltību veicināja latviskumu. Priekšsēdētāji balstīja korus, deju kolektīvus, studijas. Pēteris Rakstnieku savienībā un Rakstniecības muzejā labvēlīgi ietekmēja latviešu literatūras procesu. Dzejnieks bija dzimis organizators, un, kad radās izdevība dibināt apgādu, iepriekš uzkrātais pieredzējums rezultatīvi izpaudās “Nordik” aktivitātēs,” raksta Ēriks Hānbergs.
P.Zirnīša radošais un darbīgais mūžs aprima 2001. gada 27. jūlijā Rīgā, apglabāts Burtnieku kapos. Pēteris Zirnītis bija, ir un būs Burtniekos.
Avoti: literatura.lv; “Dzejnieka laiks tēlos un attēlos”, Nordik 2004.
Paldies par sadarbību Burtnieku pagasta bibliotēkai!