Ierodoties “Ķeiķu” sētā Skaņkalnes pagastā, pārņem miers un klusums – šeit mājvieta rasta aitkopības saimniecībai ar savdabīgu nosaukumu “Jēru klubs”. Saimnieki prāto, ka tieši šīs divas īpašības ir tās, ko meklē un novērtē viņu viesi, bet Mitānu ģimenei tas ir pieejams katru dienu un bez maksas. Tiesa, ne vienmēr ir tik klusi un mierīgi, it īpaši, kad aitu saimē ir sadzimuši jēriņi.
Kā tad radies “Jēru kluba” nosaukums? Pirms pusgadsimta gar šodienas saimniecības robežām vedis nozīmīgs ceļš, un te ritējusi visai aktīva sabiedriskā dzīve. Te atradies arī kolhoza klubs, kur notikušas ne tikai balles, bet arī kāzu svinības, Jaungada pasākumi un rādīts kino. Pēdējoreiz kluba durvis aizvērtas deviņdesmito gadu sākumā. Pēc tam ēka, palikusi bez saimnieka, tikusi izlaupīta un demolēta. Kad Mitānu ģimene iegādājusies savas pirmās aitas, aktuāls bijis jautājums par aitu izmitināšanu, un kā pagaidu variants bijusi ideja tās uz laiku izvietot bijušā kluba ēkā, kas atradās uz saimniecības zemes. Aitu ganāmpulka mājvieta joprojām atrodas kluba ēkā, un tieši tā arī radies nosaukums “Jēru klubs”, kas nu jau ir saimniecības identitātes zīme. Daudzi viesi ar ziņkāri vēlas apskatīt, kā tad aitas dzīvo klubā. Ēkā ir arī balkons, no kura vērot aitas, bet jaunākajiem apmeklētājiem ir iespēja ēkā skatīties “aitu kino”.
“Jēru klubs” ir pa ceļam, dodoties no Valmieras puses uz Mazsalacu un otrādi, tādēļ tas ir arī lielisks tūrisma piedāvājums, ko apvienot ar jau iecienīto Mazsalacas un Skaņākalna dabas parka apskati. Viesi var doties ekskursijā pa saimniecību, vērot aitas un sadraudzēties ar jēriņiem, pavērot, kā aizrautīgais aitu ganu suns Simba čakli pilda savu pienākumu ganību laukā, mieloties ar uz ugunskura vārītu jēra gaļas zupu, kā arī iegādāties aitkopības produkciju. Šogad pieejams arī jaunums – nakšņošana glempinga teltī. Saimniecības viesi ir galvenokārt no Rīgas puses – gan individuāli ceļotāji, gan grupas, savukārt glempingā visai bieži nakšņo arī ārzemju viesi. Saimniece Ilze ar siltām sajūtām atceras kādu ģimeni, kuriem īpašs notikums bijusi iespēja redzēt zvaigznes, nakšņojot glempinga teltī. Tas liek novērtēt šķietami pašsaprotamas lietas, kas nereti viesiem šķiet ekskluzīvas – vērot jēriņu dzimšanu, dzert rīta kafiju terasē un klausīties putnu dziesmās, apbrīnot pagalmā augošos dižkokus.
Vasara “Jēru klubā” ir aktīvākais viesu uzņemšanas laiks. Saimnieki gatavojas katra viesa sagaidīšanai – piedomā pie detaļām, vāra jēra gaļas zupu. Tās recepte ir īpašs saimnieces lolojums. Mitānu ģimene uzsver – lai darbotos lauku tūrismā, nepieciešama enerģija un ir jābūt uz cilvēku orientētam. Dažādos viesu uzņemšanas darbiņos tiek iesaistīti arī vecākie bērni, kuri ir spēcīgs atbalsts vecākiem, it īpaši šovasar, kad ģimenē tika sagaidīta mazā māsiņa. Īpašs novērtējums par savu darbu ir tajās reizēs, kad viesi mājup dodas ar smaidu sejā, atklājot, ka labprāt saimniecībā uzkavētos vēl ilgāk. “Jēru klubs” novērtē “Lauku ceļotāja” aktivitātes – Atvērtās dienas laukos un Māju kafejnīcu dienas, un arī paši labprāt izmanto iespēju atvērt savu sētu tūrisma akciju dalībniekiem.
“Jēru klubam” ir veiksmīga sadarbība ar apkārtējiem tūrisma uzņēmējiem – gan ar Salacas upes krastā esošo kafejnīcu “Būda”, gan arī laivu nomas kompānijām. Arī paši, kamēr vēl nepiedāvāja nakšņošanas iespējas, bieži ieteica saviem viesiem naktsmītnes tuvākajā apkārtnē.
Jautāti par lielākajiem izaicinājumiem, uzsākot lauku tūrisma uzņēmējdarbību, saimnieki atzīst, ka lielu izaicinājumu nav bijis, jo piedāvājums ir veidojies laika gaitā, papildinot jau esošo. Šis ir pirmais gads, kad ģimene apdzīvo saimniecību visu gadu. Viņi gūst baudu no tā, ko dara, jo ekskluzīvais miers un klusums, ko viesi brauc baudīt uz Skaņkalnes pagastu, viņiem šeit ir pieejams visu laiku. Saimniece Ilze labsirdīgi pasmejas, ka pie viņiem ir kā no Mārtiņa Rītiņa repertuāra: “Ja mājās nav nekā ēdama, paņemam no ledusskapja jēra gaļu”.
Sarunas laikā vairākkārt atgriežamies pie unikālās kūts – jēru kluba. Lielākoties apkārtējie novērtē atzinīgi, ka ēkai, kas divdesmit gadus bijusi pamesta un izlaupīta, ir dota otrā iespēja. Ilze pasmejas: “Pilnīgi traka! Kurš vēl cilvēks savai kūtij mazgā logus?” Logi tiešām bijuši tik netīri, ka ir bijusi sajūta, ka tos vajag nomazgāt. Kolhoza “Skaņaiskalns” kluba ziedu laikos šeit braukuši koncertēt tolaik atzīti mākslinieki, un pat Raimonds Pauls ir uzstājies šajā klubā. Pie sienām bijušas Džemmas Skulmes gleznas, bet grīdas segums bijis kvalitatīvs parkets.
Sarunas noslēgumā, lūgti teikt ceļavārdus, saimnieki saka: “Laukos var dzīvot un strādāt tāds cilvēks, kurš ir nedaudz traks pozitīvā nozīmē. Kaut nedaudz ir jāpatīk tam, ko dari, jo tad viss izdosies. Nedrīkst baidīties no darba un “garoziņas”, jo tad ir tā brīvība. Stresa līmenis laukos noteikti ir zemāks, nekā lielpilsētā.”
Nākamajā Valmieras novada Tūrisma uzņēmēju pieredzes stāstā būs iespējams iepazīties ar lauku mājas “Lantus” saimniekiem un uzzināt par viņu ceļu uz tūrisma uzņēmējdarbību.