Lai godinātu ģimenes un laulības vērtības, 7. decembrī svinīgā ceremonijā Valmieras novada Dzimtsarakstu nodaļā sveikti novada Zelta pāri, kuri laulībā pavadījuši 50 kopdzīves gadus un šogad svin Zelta kāzu jubileju. Svinīgajā ceremonijā to atzīmēja Juris un Tatjana Stulbergi, Valdis un Lilija Niedzviedži, Arkādijs un Raisa Bludeni, Andrejs un Ligita Ruļļi, Olivers un Marija Everti, Jānis Aivars un Elita Dreimaņi, Juris un Silvija Budanovi, Ilgonis un Alda Atslēgas, Raitis un Baiba Siliņi, Antons un Jadviga Petjkani, Tālivaldis un Anita Vītoli, Raitis un Dzintra Skujiņi, Jānis un Dace Zemļicki, Vikentijs un Ņina Petrovi, Aleksandrs un Alina Guščini.
Kopumā pasākumam šogad pieteicās 19 pāri no Valmieras novada, 15 no tiem sveikti svinīgajā norisē, savukārt četrus pārus godinās viņu dzīvesvietā.
“Jau 18. reizi Valmieras novadā sveicām pārus Zelta kāzu jubilejā! Stipras ģimenes ir Valmieras novada un valsts pamats. Dzirdot jūsu stāstus, mēs katrs varam mācīties, kā ir jāsargā, jāciena un jālolo ģimenes vērtības. Novēlu saglabāt to dzīvesprieku un mīlestību, kas pavadījusi jūs visus šos gadus, arī turpmāk! Lai laba veselība un skaists šis Ziemassvētku gaidīšanas laiks! No sirds sveicam un lepojamies,”
sveicot pārus, teica Jānis Baiks, Valmieras novada pašvaldības domes priekšsēdētājs.
Sveicieniem pievienojās Ieva Miķīte–Plusniņa, Valmieras novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja, ceremoniju vadīja un ar pāru dzīves stāstiem iepazīstināja Vija Kuģe, Valmieras novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītājas vietniece. Ar īpašiem priekšnesumiem pasākumu muzikāli bagātināja Valmieras novada Dzimtsarakstu nodaļas mākslinieciskie izpildītāji.
Zelta pāri saņēma Latvijas Republikas jaunās laulības apliecības, finansiālu atbalstu no pašvaldības, kā arī Valmieras novada kalendāru 2025. gadam. Pēc svinīgās ceremonijas pāri kavējās sirsnīgās sarunās un vēlēja cits citam laimi, saskandināja šampanieša glāzes un baudīja svētku kūku. Neizpalika arī kopīga fotografēšanās, iemūžinot īpašo notikumu. Svinīgā Zelta pāru godināšanas ceremonija ir tradīcija ar mērķi stiprināt ģimenes un laulības lomu sabiedrībā, kā arī godāt vērtības – ģimeni un laulību.
1970. gada rudenī universitātes ģeogrāfijas fakultātes 1. kursā satikās slaids zēns Jānis no Talsu puses un meitene Dace no Cēsu puses. Kursabiedri bija ļoti draudzīgi, dzīvoja kopmītnēs Rīgas centrā pretī Bastejkalnam, cītīgi mācījās, bet vakarā baudīja studentu dzīvi. Vasarā laiks pavadīts garās lauku praksēs – Vidusāzijā, Baikālos, ekspedīcijās Latvijā. 3. kursā Dace manīja, ka viņai uzmanību sāk pievērst Jānis, un, abiem studējot 5. kursā, 1974. gada 26. novembrī kursa biedri no kopmītnēm, dziedot dziesmu “Nāk rudentiņš, būs barga ziema, grib bāleliņš sev līgaviņu ņemti”, pavadīja Jāni un Daci uz Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļu. Beidzot studijas, jaunā Zemļicku ģimene meklēja vietu, kur būtu vajadzīgi divi pedagogi – ģeogrāfi. Tā Jānis un Dace nonāca Burtnieku internātskolā un atminas, ka tas nav bijis viegls periods, bet vienmēr saka paldies šai dzīves pieredzei. Burtniekos piedzima abi dēli, kad jau strādāja Valmierā, piedzima meita. Prieks par pieciem mazbērniem. Pēc Burtniekiem abiem visa dzīve, darbs Valmierā. Jānis – skolotājs, 25 gadus Valmieras Valsts ģimnāzijas direktors, 1980. gados – Valmieras Izpildkomitejas priekšsēdētājs. Dace vairāk nekā 30 gadus par savējo sauc Valmieras Valsts ģimnāziju. Par Valmieru abi saka – tā ir mūsējā, mēs lepojamies, ka dzīvojam tieši Valmierā un turam rūpi par mūsu pilsētu. Cenšas dzīvot interesanti, cik atļauj veselība un naudas maciņš. Dzīve ar tikpat straujiem apgriezieniem rit, saimniekojot mantotajā mājā Cēsu novada Mārsnēnos.
Tatjana dzimusi un augusi Valmierā, Juris – Jūrmalā, bet, kad Jurim bija divi gadi, ģimene pārcēlās uz Valmieru. Abi satikās, mācoties vienā skolā, un jau tad it kā nemanot viens otru uzlūkoja, uzsmaidīja. Liktenīga bija viņu tikšanās pēc skolas beigšanas pastaigas laikā Gaujmalā. Kāzas svinētas vīra vecāku mājās ļoti lielā radu un draugu pulkā. Darba mūžs abiem pavadīts līdzīgi – Tatjanai galvenokārt Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, vēlāk tirdzniecībā, Jurim Valmieras stikla šķiedrā, vēlāk celtniecībā. Jaunībā daudz ceļots gan kopā visai ģimenei, gan ar darba kolektīviem. Dzīvē ir bijis smags pārbaudījums, kad notika nelaime ar dēlu, bet abi kopīgiem spēkiem to pārvarējuši. Daudz palīdz meita un Tatjanas draudzene. Liels ir prieks par diviem mazbērniem un vienu mazmazmeitiņu. Ja jaunībā daudz strādāts, tad tagad abi priecājas par katru nodzīvoto dienu un izbauda labos mirkļus.
Raisa dzimusi, augusi un pamatizglītību ieguvusi Baltkrievijā. Arī Arkādijs dzimis Baltkrievijā, bet, viņam vēl mazam esot, ģimene pārcēlās uz dzīvi Valmierā. Liktenis bija lēmis, ka pēc skolu beigšanas abi devās mācīties uz Višķu sovhoztehnikumu, kur bieži tika organizēti deju vakari. Tur abi saskatījās, draudzējās trīs gadus, līdz sekoja bildinājums. 1974. gada 28. septembrī reģistrēta abu laulība. Medusmēnesis bija īss, jo Arkādiju iesauca armijā. Vēlāk Raisa strādāja Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, Arkādijs – Valmieras gaļas kombinātā, vēlāk – Latvijas dzelzceļā. Izaudzināti divi dēli, prieks par trīs mazdēliem. Ir iekopts dārzs, kurā abi rušinās no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Mīlestība, cieņa vienam pret otru, sadzirdēšana, uzklausīšana, reizēm arī piekāpšanās, tā var lolot laulību, jo par mīlestību nevajag daudz runāt, bet vienkārši mīlēt!
Oliveram skolas un jaunības gadi pavadīti Koknesē, pēc Aizupes meža tehnikuma absolvēšanas jaunais speciālists nosūtīts darba pienākumus veikt Strenčos. Tur dzimusi un augusi Marija. Tajā laikā populāri bija sarīkojumi kafejnīcu stilā ar galdiņiem, un kādā no pasākumiem jaunais speciālists Olivers uzaicināja uz deju studenti Mariju. Tā bija viņu liktenīgā deja. Pēc trīs gadu draudzības 1974. gada 27. jūlijā Jūrmalā svinētas lustīgas kāzas. Pēc Medicīnas institūta beigšanas Marija nosūtīta darbā uz Smilteni, bet vēlāk pārcēlās uz Strenčiem un uzsāka darbu Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas Psihotuberkulozes nodaļā, un tā līdz aiziešanai pensijā. Viņas darbs arī novērtēts ar Veselības ministrijas Goda rakstu un Jāņa Leimaņa balvu par nozīmīgu ieguldījumu tuberkulozes ierobežošanā un ārstēšanā. Olivers mežsaimniecībā nostrādāja 13 gadus, tad sešus gadus bija pagasta priekšsēdētājs Launkalnē un 17 gadus līdz aiziešanai pensijā – saimniecības vadītājs Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Abi ir aktīvi sabiedriskajā dzīvē. Olivers piedalījies visos Dziesmu svētkos, sākot no 1964. gada, viņš spēlē Strenču pūtēju orķestrī un 42 gadus ir meža darbinieku vīru kora “Silvicola” dalībnieks. Evertiem ir dēls un divas mazmeitiņas. Sapratne, izpalīdzība, līdzijušana un mīlestība ir tas, kas dara ģimeni stipru.
1974. gada vasarā divu dienu ekskursijā uz Tallinu devās universālveikala darbinieku kolektīvs, bet, tā kā autobusā bija vairākas brīvas vietas, veikala māksliniece līdzi bija paņēmusi savu paziņu Raiti. Raitis ievēroja mazo, šiverīgo Dzintru un nolēmu viņu uzrunāt. Pēc atgriešanās Valmierā viņi turpināja satikties, tāds īsts bildinājums neesot bijis, bet Dzintra rosinājusi, ka attiecības vajag noformēt oficiāli. 1974. gada 28. decembrī reģistrēta abu laulība, aicinot radus, draugus un kolēģus atzīmēt abu īpašo dienu. Tajā laikā Dzintra strādāja universālveikalā par pārdevēju, Raitis PMK-4 (Pārvietojamā mehanizētā kolonna) par šoferi. Kopdzīves sākumā Skujiņu ģimene dzīvoja pie Dzintras vecākiem, bet nedaudz vēlāk jau paši savā dzīvoklī. Dzintrai viss darba mūžs tirdzniecībā, tagad pensijā, bet joprojām dzīves temps ir aktīvs. Raitis vēl jūtas sprigans, strādā SIA “VTU Valmiera” par autobusa vadītāju. Jaunībā abiem paticis ceļot, apmeklēt teātrus, koncertus. Šobrīd Dzintra aktīvi darbojas Valmieras pensionāru biedrības valdē. Raiti aizrauj sportiskās aktivitātes, braukšana ar velosipēdu, šajā gadā “Kino pedālī” pat nobraukti 50 km. Rītu parasti sāk ar peldi Gaujā. Savā mežā Burtnieku pagastā ar mīļumu apčubināts katrs kociņš. Izaudzinātas divas meitas, prieks par pieciem mazbērniem un diviem mazmazbērniem.
Vikentija un Ņinas dzimtā puse ir Valmiera, abi mācījušies Valmieras 2. vidusskolā. Pēc vidusskolas beigšanas Ņina sāka strādāt Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā un neklātienē mācījās Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē, Vikentijs dienēja armijā. Pēc dienesta arī viņš sāka darbu rūpnīcā, un abi satikās vienā cehā. Tur bieži tika organizēti pasākumi, un vienā no Jaunā gada sagaidīšanas ballēm abi nejauši sasēdināti pie viena galdiņa, kur sākās sarunas un dejas. Sekoja pirmais randiņš, un tā nemanot paskrēja divi gadi, līdz 1974. gada 6. novembrī reģistrēta laulība. Kopdzīves sākumā dzīvoja pie Ņinas, pēc tam viņiem piešķīra istabiņu kopmītnēs, bet vēlāk jau abi tika pie sava dzīvokļa. Prieks par diviem bērniem, trīs mazbērniem un vienu mazmazmeitiņu. Visu dzīvi bijuši aktīvi, jaunībā ar savu motociklu izbraukātas malu malas gan ar bērniem, gan divatā. Veselība turas. Pašiem sava dārza mājiņa, pirts un dārziņš, kas neļauj novecot, ierūsēt, jo darāmā daudz. Ņinai patīk staigāt – lietus līst vai snieg sniegs, viņa ir kustībā. Vikentijs ir mājas cilvēks, viņam ļoti patīk lasīt grāmatas. Ņina saka: “50 gadi kopā, viens bez otra nevaram, un, ja kāds kādu laiciņu nav bijis mājās, ir tāds savāds klusums, kaut kas trūkst. Protam pielāgoties, saprotam viens otru no pusvārda un zinām mirkļus, kad labāk paklusēt.”
Jānis pēc studijām Rīgas politehniskajā institūtā uzsāka darba gaitas projektēšanas institūta “Agroprojekts” Cēsu nodaļā kā siltumapgādes speciālists, vēlāk jau kļuva par Valmieras nodaļas vadītāju, bet Elita Valmieras nodaļā bija būvinženiere. Elita atminas – Jānis kā nodaļas vadītājs Elitas projektos vienmēr atrada kādas nepilnības, bet Elitai visu gribējās izdarīt perfekti. Pēc risinājumu saskaņošanas vienmēr bija kūka un kafija, tā sākās skaista draudzība, kas pārauga mīlestības stāstā nu jau 50 gadu garumā. Ar darba kolektīvu kopīgi devušies ekskursijās, piedalījās sporta spēlēs, apmeklēja teātrus un koncertus. Un tad jau ciemošanās pie Elitas vecākiem, kur saņemta piekrišana abu laulībām. 1974. gada 1. augustā svinētas kāzas trīs dienu garumā “Strautniekos”. Šobrīd pāris saimnieko mantotajā mājā Rubenē, kur darāmā ļoti daudz. Abi ir bagāti – izaudzināti divi dēli un divas meitas, tagad gaida mazbērnus, jo mājas un ģimene cilvēkam ir otrās debesis, un tos, kurus mīlam visvairāk, jāsargā.
Antons un Jadviga dzimuši Baltkrievijā. Jadviga uz Latviju atbrauca, lai mācītos medicīnas skolā, savukārt Antonu uzaicināja Valmierā dzīvojošie radinieki. Antons sāka strādāt Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā. Jadviga pēc medicīnas skolas beigšanas kā jaunā speciāliste – medmāsa tika nosūtīta darbā uz Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas bērnudārzu. Satikās abi skaistajā Ziemassvētku un Jaunā gada gaidīšanas laika ballē. Pēc divu gadu draudzības, 1974. gada 20. Aprīlī, Valmierā svinētas kāzas, un, tā kā plašais radu loks nevarēja atbraukt uz Latviju, abi devās arī uz Baltkrieviju, lai tur atzīmētu īpašo notikumu. Pēc kāzām abi dzīvoja mazā istabiņā kopmītnēs, bet ar Antona vecāku palīdzību kopīgi cēluši savu māju, kurā dzīvo vēl šodien. Abiem prieks par diviem bērniem un trīs mazbērniem, kuri dzīvo Rīgā un bieži brauc ciemos un palīdz saimniecībā. Kopā ejot cauri gan skaistiem, gan arī smagiem dzīves brīžiem, attiecības stiprinās, veidojas dziļāka sapratne un uzticība.
Pirms 50 gadiem brašais vidzemnieks Juris ieskatījās spriganajā kurzemniecē Silvijā. Silvija no Liepājas bija ieradusies Valmierā, lai mācītos Valmieras 36. arodvidusskolā un turpinātu darba gaitas Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā. Abi strādāja vienā rūpnīcā un pat nenojauta, ka Silvijas brāļa organizētā Jaungada balle būs liktenīga un savedīs abus kopā. Sekoja burvīgs un neaizmirstams randiņu laiks. 1974. gada 1. maijā nebija ne ziedu, ne saderināšanās gredzena, ne ceļos krišana, tikai viens vienkāršs, bet nozīmīgs jautājums: “Apprecamies?”. Un 31. augustā jau svinētas kāzas. Pēc nepilna gada piedzima meita, pēc tam arī dēls. Vecāki daudz laika veltīja bērnu audzināšanai, skološanai un kopīgai atpūtai. Bērni izauga un dāvāja trīs brašus mazbērnus. Juris ar Silviju ir liels atbalsts un padomdevēji saviem bērniem un mazbērniem. Abi ir aktīvi sabiedriskās dzīves baudītāji. Silvijai patīk rokdarbi un rosīties pa virtuvi. Viņa vienmēr sagaida savējos ar garšīgiem ēdieniem. Juris vienmēr aizrāvies ar tehniskām lietām un šo prasmi nodevis tālāk dēlam un mazdēlam, kuri aktīvi nodarbojas ar motosportu. Ģimene Jurim un Silvijai vienmēr bijusi pirmajā vietā.
Aleksandram bija 12 gadi, kad ģimene pārcēlās no Krievijas uz Valmieru. Alinai bija desmit gadu, kad ģimene no Baltkrievijas pārvācās uz Dobeles rajona Jaunbērziem. Aleksandru pēc skolas beigšanas iesauca armijā, pēc tam viņš atgriezās Valmierā un sāka strādāt Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas celtniecības brigādē. Alina mācījās Rīgas Poligrāfijas mākslas arodskolā, un 1974. gada septembrī kā jaunā speciāliste – grāmatu iesējēja un apdarinātāja tika nosūtīta darbā uz Valmieras tipogrāfiju “Liesma”. Kādā sestdienā Alina ar draudzenēm devās uz balli kultūras namā. Skanēja mūzika un Alinu uz deju uzaicināja Aleksandrs, abi no pirmā acu skatiena saprata, ka ir radīti viens otram. Viss notika ātri, jau 1974. gada 2. novembrī reģistrēta abu laulība. Ir meita, dēls un pieci mazbērni – visi puikas. Alina ir ādas apdares speciāliste, patīk un apmeklē jogas nodarbības, kopā ar Aleksandru brauc ekskursijās, bieži ciemojas pie bērniem, mazbērniem, tā ir viņu lielākā laime. Lai arī kāzas pienāca ātri, abi neko nenožēlo, dzīvē ir visādi gājis, bet abi ir laimīgi, ka liktenis viņus savedis kopā.
1970. gadā Raitis un Baiba sāka mācīties Mālpils Meliorācijas un celtniecības tehnikumā vienā kursā – melioratoru. Baiba atminas, ka kurss ir bijis ļoti aktīvs – visi dzīvoja kopmītnēs kā viena liela, draudzīga ģimene. Pēc trim tehnikumā pavadītiem gadiem pamazām abu starpā uzplauka mīlestība. 1974. gada 3. augustā Baibas vecāku mājā Līgatnē svinētas lustīgas kāzas divu dienu garumā. Tā kā Raitis bija no Valmieras, tad abus jaunos speciālistus nosūtīja uz Valmieru. Raitim darbs Valmieras PMK (Pārvietojamā mehanizētā kolonna), pēc tam celtniecībā, Baibai viss darba mūžs Valmieras Mēbeļu kombinātā. Siliņu ģimene stāsta, tā nemanot tie gadi paskrējuši, strādājot, kopjot māju, dārzu, audzinot, skolojot trīs bērnus un sagaidot savus astoņus mazbērnus. Patīk kopā ceļot, pavadīt laiku pie jūras. Apceļota Latvija un tuvākas, tālākas Eiropas valstis. Šogad pabūts kāzu ceļojumā Itālijā, skaistajā Toskānā. Pacietība, iecietība un, protams, mīlestība ir laimīgas laulības atslēga.
Meitene no Mālpils un puisis no Valmieras satikās 1971. gada Ziemassvētkos Grīziņkalnā. Tajā laikā Alda bija sākusi mācīties Rīgas Medicīnas skolā, lai kļūtu par ārsta palīgu, Ilgonis šo skolu bija beidzis. Viņu mīlestības stāsts sākās ar deju, un kopš tā laika Ilgonis un Alda ir kopā. Draudzība, bildinājums un 1974. gada 10. augustā svinētas varenas kāzas tagadējā Valmieras tehnikumā. Pēc skolas beigšanas Aldai iedalīja darbu Valmieras slimnīcas Traumu nodaļā, tad vecākās māsas amats poliklīnikā, Valmieras Veselības centrā. Ilgonim darbs bija Rentgena nodaļā, tad iekšlietu sistēmā. Sākoties Atmodas laikam, Ilgoni uzaicināja darbā Latvijas Tautas frontes Valmieras rajona nodaļā, tad darbs Valmieras pašvaldībā, vēlāk nekustamo īpašumu sfērā. Izauguši dēls un meita, aug divas mazmeitas un mazdēliņš. Dzīve nav vienkārša, bērni devās darbā uz ārzemēm, drīz Alda ar Ilgoni sekoja viņiem. Ārzemēs pavadīti seši gadi, bet pirms aizbraukšanas iegādāts īpašums, lai visa ģimene pēc atgriešanās varētu dzīvot kopā. Un tā jau gandrīz 20 gadus trīs paaudzes dzīvo zem viena jumta. Gan jaunībā, gan tagad abi ir aktīvi koncertu, teātru, dažādu pasākumu apmeklētāji.
Anita ir rūjieniete, Tālivaldis ir no Vestienas. Tajā laikā Anita mācījās celtniecības tehnikumā Rīgā, bet Tālivaldis, beidzis Mālpils Meliorācijas tehnikumu, devās darba meklējumos uz toreizējā Valmieras rajona Lauksaimniecības pārvaldi. Nosūtīts darbā kā jaunais būvdarbu vadītājs uz Rūjienai blakus esošo kolhozu “Cīņa”. Abi satikās 1973. gada 1. septembrī pasākumā Rūjienas Kultūras centrā. Skan mūzika, muzikanti paziņo, ka būs dāmu deja, un Anita uzaicina uz deju garāko jaunekli – Tālivaldi, un tā abi sadejojās. 1974. gadā Anita beidza tehnikumu, 31. decembrī reģistrēta abu laulība un svinēts Jaunais gads nu jau kā Vītolu ģimenei. Anitas darbs pēc tehnikuma beigšanas bija dzīvokļu pārvaldē Valmierā, vēlāk jau “SCO” birojā Rūjienā. Abiem prieks par trīs brašiem dēliem un sešiem mazbērniem. Tālivalža lielākie vaļasprieki ir medības un makšķerēšana, kad medījums mājās, tad pie darba ķeras Anita. Arī Anitu aizrauj makšķerēšana. Anitas pārziņā ir mājas rūpes, Tālivaldis vēl strādā algotu darbu. Viņi ir kopā un savā mājā – laimīgi, ar dzīvi apmierināti, veselība turas.
Andrejs un Ligita iepazinās sporta nometnē. Lai gan sākotnēji apkārtējiem šķita, ka abu raksturi ir pārāk atšķirīgi, dzīve pierādīja, ka abi viens otram ir īstie. Gadu pēc tam, kad Ligita bija absolvējusi vidusskolu, pāris apprecējās. Kāzas svinēja Brenguļu skolas zālē ar muzikantiem, pievēršot uzmanību tradīcijām. Abiem prieks par divām meitām, četriem mazbērniem un vienu mazmazmeitiņu. Andrejam un Ligitai laulība ir ģimene un iespēja visiem būt kopā. Galvenais ir bērni, mazbērni un mazmazbērni. Viņi uzsver, ka dzīve nav rožu lauks, tāpēc svarīgi cienīt vienam otru.
Lilija ar īpašu mirdzumu acīs atminas dienu, kad iepazinās ar Valdi – 1972. gada 12. augustā. Valdis tajā laikā mācījās Jāņmuižas profesionāli tehniskajā vidusskolā, Lilija – Valmieras 4. vidusskolā. Satikās zaļumballē Dikļos, nodejoja visu vakaru, turpināja satikties visu vasaru un saprata, ka viens bez otra nevar. Pēc diviem gadiem, 1974. gada 5. janvārī, Dikļu Kultūras centrā svinētas lustīgas kāzas. Viņi ir bagāti – ir divas meitas un dēls, prieks par pieciem mazbērniem. Valdis ilgus gadus nostrādāja firmā “VAL.MET.A.” un joprojām strādā elektroenerģijas ražošanas jomā. Lilija strādājusi Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, arī Valmieras zonālajā valsts arhīvā. Kopā apmeklē dažādus pasākumus – teātri, koncertus. Valdis un Lilija saka: “Mūsu prieks ir mūsu māja, dārzs, mirkļi, kad svētkos sapulcējas bērni, mazbērni un visa ģimene ir kopā.”