Latvijas Teātra darbinieku savienība ar Kultūras ministrijas, Borisa un Ināras Teterevu fonda un Rīgas domes atbalstu 2023. gada 23. novembrī, Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, Dailes teātrī organizē Gada balvas teātrī “Spēlmaņu nakts” (2022./2023. gada sezonas) apbalvošanas ceremoniju, kurā balvas “Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā” pasniegs Latvijas Nacionālā teātra aktrisei Lolitai Caukai un Valmieras Drāmas teātra aktierim Agrim Māsēnam.
Šķiet, aktieris Agris Māsēns sev kādreiz stingri nosolījies – publiski nekad nerādīt skābu, sadugušu vaigu. Viņš joko ar ironiski labsirdīgu humoru, iesmej gan par sevi, gan pasauli, skaita pašsacerētas rātnas un nerātnas dainas draugiem, sievietēm liek justies pamanītām – nobučo roku, piemiedz ar aci, izmaksā kafiju. Aiz tā visa ir psiholoģiskā dziļuma strāvojums, kas, krītot “baltā klauna” maskai, atklājas viņa lomās.
Daudz ir vaļu, kas stabili tur Valmieras teātri, un Agris Māsēns pilnīgi noteikti ir viens no tiem. Dzimis 1947. gada 18. septembrī Talsos, beidzis Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (1973) un prestižo Borisa Ščukina teātra skolas Režijas nodaļu Maskavā (1982). Bijis mākslinieciskais vadītājs Gaujienas Kultūras namā, Ērģemes klubā.
“Kad biju mazs puika un dzīvoju Talsos, es redzēju Valmieras teātra izrādi. Tas varbūt liksies dīvaini, es vairs neatceros, kas tā bija par izrādi, bet atceros, kā toreiz nozibsnīja doma: šajā teātrī man būs jāstrādā. Valmiera no Talsiem toreiz šķita tāla un neaizsniedzama, un tik ļoti gribējās tur nokļūt… Bet sapnis ir piepildījies,” Agris Māsēns stāstījis intervijā Aldai Briedei (Liesma. 25.01.1985.). Kopš 1968. gada Agris Māsēns ir Valmieras Drāmas teātra aktieris. Ar Pētera Lūča svētību sācis kā palīgsastāva aktieris un skatuves strādnieks. Agra mākslinieka jaunība pagāja slavenajos Valmieras sešdesmitajos. Tad zēnu un jaunekļu lomām viņu labprāt angažēja un savai ticībai centās pievērst gan tradīcijas uzturētājs Pēteris Lūcis, gan bohēmiskie, pēc modernā teātra alkstošie Oļģerts Kroders un Māra Ķimele. Pēdējie droši vien arī pie vainas, ka augstāko izglītību Agris ieguva tālaika padomju teātra Mekā Maskavā un – režijas jomā. Vēl mācoties Maskavā, viņš uzdāvināja savai sievai brīnišķīgu lomu, bet Latvijas teātra cienītājiem – skaistu izrādi “Edith Piaf”, kurā Lelde Kalēja spoži nospēlēja Parīzes zvirbulēnu (1979).
80.gados Valmieras teātrī kopā ar kolēģiem Ligitu Dēvicu, Skaidrīti Putniņu, Leldi Kalēju, Ināru Ieviņu, Rihardu Rudāku, Jāni Samauski, Robertu Zēbergu, Jāni Zariņu, Jāni Daukstu Agris Māsēns veidoja teātra aktieru profesionālu kodolu. Režija Valmieras teātrī nekļuva par Māsēna pamatdarbu. Taču arī kā aktieris viņš attiecas pret lomām ar zināmu režisorisku distanci. Arī tad, ja loma šķiet vairāk vienā toņkārtā spēlējama, Māsēns ne tik vien nevairās, bet pat īpaši uzsver kontrastus, pretišķības, starp kuram eksistē viņa varoņi: kā Čehova nelaimīgais despots Serebrjakovs, Šekspīra Glosters, kas, tikai acis zaudējis, kļuva īsti redzīgs, vai Sibīrijas bērns Tits “Igauņu bērēs”, par kura atmiņu monologu skatītāji smējās, vēderu turēdami un vienlaikus asaras rīdami, vai vecais Indrāns – neizturams savā paštaisnumā un žēlojams, jo spiests noskatīties, kā iznīkst viss, kas skarbā mīlā celts un audzināts. Viņa lomās vienmēr ir kripatiņa no gudra, skumja klauna.
“A.Māsēna Normens apzināti spēlēja teātri, bet palaikam aizmirsās un pilnībā saplūda ar donžuana lomu, jo viņu iedvesmoja spēles negaidīti raženie, fantastiskie panākumi. A.Māsēna Normens asprātīgo joku kaskādes mēdza uz mirkli pārsist vai nu ar pēkšņu, ātri nodzēstu nopietnību vai zālē pamestu un skatuves sarunu biedra neievērotu skumju acu skatienu,” teātra kritiķe Silvija Radzobe (arī talsiniece) rakstījusi par Agra Māsēna lomu Māras Ķimeles iestudējumā “Kopdzīvošana jeb Normena uzvaras” (1987).
Agrim Māsēnam Latvijas teātris var būt pateicīgs arī par režisora Mihaila Gruzdova – viņa Borisa Ščukina teātra skolas kursabiedra – atvešanu uz Valmieras teātri 90. gadu sākumā. 1992. gadā savā dzimtajā Valmierā pēterburdzietis Mihails Gruzdovs kā krāšņu dzīves karnevālu iestudēja Sartra eksistenciālo lugu “Aiz durvīm” (ar nosaukumu “Veltījums tai dāmai”) un kļuva uz ilgu laiku par savējo.
Savas režisora ambīcijas Agris Māsēns piepildīja Smiltenes Tautas teātrī, kur izaudzinājis kolorītus un spēcīgus aktierus, kas spēj realizēt viņa vīzijas visnotaļ sarežģītā materiālā. 2014. gadā smilteniešu iestudētā Paula Putniņa “Pusdūša” kļuva par Latvijas Amatierteātru skates absolūto laureāti, nopelnot Gada izrādes, Gada režisora, Gada aktiera un Gada aktrises balvas.
Valmieras teātra aktrise Elīna Vāne: “Māsēns ir viens no maniem pirmajiem mīlniekiem uz Valmieras teātra skatuves. Ibsena “Jūras meitā” Feliksa Deiča režijā es tiku viņam izprecināta. Viņš pret mani kā jauno aktrisi izturējās ļoti, ļoti galanti. Agris bija solīduma kalngals. Māsēns tik skaisti spēlēja un no viņa varēja mācīties. Tad, kad ar viņu saspēlējāmies jau vairāk, strādājām kopā pie Krodera “Karalī Līrā” un “Hamletā”, un tad pamanīju, ka aiz solīdā kunga ir viens razbainieks – puika, kuram patīk visu laiku vilkt uz zoba un raustīt aiz bizēm. Ārkārtīgi humorpilns, šad un tad pārkāpjot robežas, bet garšīgi, piesātināti un ar sirsnību. Pie Māras Ķimeles viņš bija Indrānu tēvs. Mums visiem grūti gāja, bet Māsēns bija brīnišķīgs Indrānu tēvs. Es biju Ieva, tā savdabīgā ragana, kura cīnās par savu ģimeni. Es par Agri ļoti priecājos. Viņš ir mana saulīte.”
Valmieras teātra aktrise Inese Ramute: “Agris ir kā spoža broša pie pelēkā ikdienas uzvalka. Kad Agris ienāk, viņš sakuļ gaisu tajā vietā, kur atrodas. Nerunāšu par tām ne pārāk “politkorektajām” tautasdziesmām, ar kurām viņš apdāļā sieviešu kolektīvu. Kā aktieris Agris Māsēns uzplauka un sāka dzīvot ar pilnu krūti ap gadiem 40. Līdz tam viņš man atgādināja skolēnu, kuram vajag labi mācīties. Pēc tam Agrī notika protestveidīgs sprādziens, un viņš pilnīgi izmainījās. Māra Ķimele viņā saskatīja to, kas acīmredzot viņā bija ilgi snaudis – kaut kādu neordinaritāti, neprātu. 1987. gadā Māra Ķimele iestudēja izrādi “Kopdzīvošana jeb Normena uzvaras”, kur Agrim iedeva galveno lomu. Tā viņu ārkārtīgi uzspridzināja. Normens viņu atrāva vaļā. Tur viņš bija ielikts “citās kurpēs”, kuras viņš brīnišķīgi sāka nēsāt ļoti ilgu laiku. Skaisti ir pirmie pavasara krokusi, bet savs jaukums ir arī vēlajām mārtiņrozēm. Agris var būt arī negants. Viņā ir ļoti bagātīga krāsu palete.”
Izvirzītos pretendentus balvai “Par mūža ieguldījumu skatuves mākslā” izvērtē un apstiprina Latvijas Teātra darbinieku savienības valde.
Gada balvu teātrī “Spēlmaņu nakts” finansē Latvijas Republikas Kultūras ministrija, organizē Latvijas Teātra darbinieku savienība, sadarbības partneri: SIA “Latvijas Mobilais Telefons”, AS “Latvijas gāze”, Valmiermuižas alus darītava, Biļešu Paradīze, Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, Valmieras Drāmas teātris, Liepājas teātris, atbalsta: Borisa un Ināras Teterevu fonds, Rīgas dome, Latvijas Profesionālo aktieru apvienība, Latvijas Televīzija, Latvijas Radio, Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejs, nacionālā informācijas aģentūra LETA, portāls LSM.lv, Latvijas teātru katalogs Izrades.lv, tipogrāfija ULMA, Teātra Vēstnesis, Kroders.lv un visi pārējie Latvijas profesionālie teātri.
Informāciju sagatavoja:
Ričards Vorobjovs,
LTDS Radošās daļas projektu koordinators