Kolekcionāra Jāņa Žugova īpašumā atrodas servīze “RŪJIENA”, kas izgatavota 1936. gadā Kuzņecova porcelāna fabrikā, par kuras eksistenci daudzi no mums nemaz nezināja līdz šim brīdim. Savā Facebook kontā Jānis ir dalījies ar servīzes stāstu, un to, kā tā nonākusi viņa īpašumā. Piedāvājam iepazīties ar šo neparasto stāstu un aplūkot servīzes foto:
“Laika gaitā manā krājumā nonāca pēc latviešu mākslinieka Herberta Mangolda (1901-1978) kompozīcijas Tatjanas Meijas apgleznotā, Kuzņecova porcelāna fabrikā 1936. gadā izgatavotā servīze “Rūjiena”. Viss sākās ar to, ka mākslas galerijas “Antonija” izsolēs pamanīju vāzi ar nosaukumu “Rūjas upe”, kā arī šķīvi “Tālavas taurētājs”. Neiegādājos, jo šķita, ka piedāvātais ir tikai daļa no kāda lielāka komplekta. Pēc vairākiem mēnešiem antikvariātā, kas tolaik atradās viesnīcas “Roma” telpās, ieraudzīju servīzi, kura nepārprotami papildināja izsolē redzētos darinājumus. Zināju, kā rokās nonāca vāze un šķīvis, tāpēc iegādājos servīzi un sazvanīju kolēģi, lai piedāvātu sekojošu darījumu.
Vienam no mums jāiegādājas otra daļu, lai servīzei atgrieztu pilnu tās vērtību. Nav svarīgi, kuram tā būs. Manu piedāvājumu pieredzējušais kolekcionārs uztvēra ar sapratni, vien palūdza laiku pārdomām, kā pašam rīkoties. Pēc neilga laika saņēmu atbildi, ka varu iegādāties vāzi un šķīvi. Tā šī servīze manā kolekcijā ieņēma cienījamu vietu. Pēc kāda laika Latvijā savu porcelāna kolekciju aktīvi sāka veidot kāds daudziem zināms latviešu izcelsmes maskavietis. Viņam bija izveidots fonds un ap to, kā čaklas bitītes pulcējās aizvien lielāks pārdevēju loks, jo viņš dāsni maksāja un cenas porcelānam pieauga kosmiskā ātrumā. Viens no pārdevējiem, kurš bija redzējis manu porcelāna krājumu, visa starpā, interesējās arī par iespēju iegādāties vāzi un šķīvi no servīzes “Rūjiena”, jo “uvažajemomu” (cienījamajam), tā daži, kurš nopietni, cits ar ironiju, dēvēja šo Krievijas kolekcionāru, servīzes kopums neinteresējot, kas šķita dīvaini. Iekārdināt mani neizdevās.
Nesen servīzes foto ievietoju kādā Facebook latviešu porcelāna cienītāju grupā. Tā izpelnījās lielu atsaucību un aktīvākie tās dalībnieki vēlējās tuvāk uzzināt ko sīkāk. Nosūtīju otru pušu foto, kur ierakstīti tās veidotāju vārdi, izgatavošanas gads un eksemplāru skaits – 1. Tomēr Rūjienas iedzīvotājiem ar to bija par maz. Pateicoties Krišjāņa Šķēles uzstājībai vakarpusē sākām pētīt, kam šī servīze bija domāta. Tā pamazām pusnaktī, uz rīta pusi, kad Krišjānis atsūtīja rakstu fragmentus no izdevumiem “Latvijas kareivis”, un “Rūjienas vēstnesis” , uzzinājām, kam par godu tapa šī servīze. Rūjienas izdzīvotāji ilgāku laiku vāca naudu Rūjiena novada atbrīvošanas piemineklim, kura atklāšana notika 1937. gada 15. augustā. Gaidot augstus ciemiņus Kuzņecova fabrikā savlaicīgi tika pasūtīta porcelāna servīze, kuras centrālais priekšmets bija šķīvis “Tālavas taurētājs”. Uz lielāko priekšmetu abām pusēm – zīmīgākie Rūjienas skati, uz krūzītēm novada ģerbonis . Kārļa Zemdegas (1894-1963) pieminekļa atklāšanas dienā Rūjienā ieradās vairākas valsts amatpersonas ar Latvijas kara ministru, ģenerāli Jāni Balodi priekšgalā. Kā liecina prese, Rūjienas pilsētas galva Arnolds Krēsliņš (1892-1958) viņam dāvināja “mākslinieciski darinātu šķīvi ar Rūjiena brīvības pieminekļa attēlu”.
Nav ne mazāko šaubu, ka runa ir tieši par šīs servīzes šķīvi un ir pašsaprotami, ka visu servīzi ar daudziem trausliem priekšmetiem, klātesošiem izrādīt nebija iespējams, tāpēc detalizētāk tās presē neparādās. Atvadoties no svētku dalībniekiem ģenerālis Balodis teica: ” Jūs, rūjienieši esat cēluši pieminekli ne sev, bet jaunākai paaudzei, lai tā augtu dižena patriotiskā garā. Ja mēs būsim stipri, tad būs mums arī draugi tuvumā un tālumā. Tāpēc būsim vienoti kopīgā darbā, celsim šīs mūsu zemes labklājību visiem mūsu dvēseles un fiziskiem spēkiem, augstāk stādot par visu mūsu valsti Latviju!” ”
