Simbolu vēsture ir aizraujoša un noslēpumaina. Iespējams, tieši tādēļ tā cilvēkos izraisa lielu interesi. Arī manī. Pilsētas simbolika ir tā, ar kuras palīdzību tiek reprezentēta pilsēta, stāstīts katrai reizei piemērots stāsts. Tomēr nereti tiek piemirsts vai netiek līdz galam izstāstīts simbolikas vēsturiskais stāsts. Taču ik pa laikam ir vērts simbolikas vēsturi atkārtot un pārskatīt.
Pilsētas simbolika bija tā, kuru, uzsākot darbu Valmieras muzejā, iepazinu vienu no pirmajām. Man kā urķim – vēstures detektīvam, sākot šķetināt Valmieras vārda un ģerboņa vēsturi, bija vairāk jautājumu nekā atbilžu. Vai tiešām Valmieras pilsētas ģerbonis zināms tikai no 16. gadsimta? Vai šī ģerboņa oriģināls ir saglabājies līdz mūsdienām? Un kur tas bija piestiprināts vai uzspiests? Kā senāk dēvēja Valmieru? Vai agrākajiem nosaukumiem ir kāda lingvistiska vai faktoloģiska nozīme? Vai pilsēta tiešām nosaukta kādam par godu, kā minēts dažāda veida publikācijās, utt.? Pagāja vairāki gadi, kamēr vismaz daļēji varēju atbildēt uz sev un apkārtējiem uzdotajiem jautājumiem – bet par visu pēc kārtas.
Uzsākot izpēti par Valmieras ģerboni, sākotnēji saskāros ar jau zināmo informāciju – Valmieras pilsētas arhīvs vairākkārtējos ugunsgrēkos ir gājis bojā un oriģināldokumentu par Valmieras senāko vēsturi nav. To apstiprināja arī pētnieki, kuri strādājuši ar Valmieras vēsturi. Tomēr mani nelika mierā fakts, ka nav veikts sistemātisks darbs ar ārvalstu arhīvu materiāliem. Pēc kāda laika, meklējot jaunus vizuālos materiālus par Valmieru, Herdera institūta (Marburga, Vācija) digitālajā arhīvā atradu fotogrāfiju, kur redzami visi Livonijas teritorijā esošo Hanzas pilsētu ģerboņu atlējumi.
Hanzas pilsētu zīmogi. Herdera institūts Marburgā. Autors nezināms. Inv. Nr. 42859.
Pārsteidzošs bija fakts, ka pie Valmieras ģerboņa norādīts datējums – 1381, ierastā 1524. gada vietā. Pie fotogrāfijas atzīmēts, ka, tā uzņemta 1936. gadā, Rīgas Doma muzejā – mūsdienās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Izpētot Kuģniecības muzeja sfragistikas – zīmogu krājumu, izrādījās, ka ziņas par ģerboņiem ir zudušas, visticamāk Otrā pasaules kara laikā. Tomēr tas radīja cerību, ka kaut kur varētu būt saglabājies ģerbonis, kas vecāks par 16. gadsimtu. Nākamo gadu laikā arhīvos atradu arvien vairāk dokumentu, kas radīti Valmierā, vai saistīt ar Valmieru. Tomēr ģerbonis nekur neparādījās.
2016.gadā radās iespēja apmeklēt Lībekas arhīvu, jo Valmiera iesaistījās projektā Explore Hansa. Meklējot dokumentus, kas attiecināmi uz Hanzas periodu Valmierā, Lībekā atradu vairākus dokumentus. Vienam no tiem arhīva izziņas katalogā apraksts – “1381 Juni 24 Der Rat von Woldemer (Wolmar) ersucht den Rat von Lübeck” (1381. gada 24. jūnijs Voldemeras (Valmieras) rāte lūdz Lībekas rātei), klāt viens zīmogs. Ņemot vērā iepriekšējo izpētes pieredzi, kad, iepazīstoties ar avota tekstu, nereti izrādījies, ka Woldemer vai Wolmar ir persona, radās šaubas, ka dokuments patiešām attiecas uz pilsētu. Tikai tad, kad arhivārs jau nesa dokumentu, pēkšņi sapratu, ka izziņā sniegtais datējums saskan ar nesen redzēto datējumu fotogrāfijā. Tomēr šaubas palika, jo 19.gadsimtā publicētajos dokumentu vai zīmogu apkopojumos tas taču neparādījās. Tikai atverot smalko aizsargpapīru, kas sedza dokumentu, un atsedzot ietīto zīmogu, lēnām parādījās jau zināmais koks, no kura zariem izaug Zobenbrāļu, varbūt Vācu ordeņa Livonijā, vairogi. Te nu tas bija – senākais Valmieras ģerbonis zīmogā, kas saglabājies līdz mūsdienām!
Dokuments, kuram piestiprināts senākais Valmieras ģerbonis. Oriģināls – Lībekas pilsētas arhīvā (Stadtarchiv Lübeck) 07.1-3/19 – 100a. S. 1.
Tātad manas aizdomas un cerības par senāku Valmieras ģerboni apstiprinājās. Zīmogs ir divus gadsimtus vecāks nekā līdz tam zināmais. Apbrīnojami bija tas, ka ģerbonis un dokuments saglabājies tik labā stāvoklī ar precīzu datējumu – 1381.gada 24.jūnijs. Pats dokuments ir juridiska rakstura, rakstīts latīņu valodā. Tas vēsta par kāda Lībekas tirgotāja Švarckofa (Zwartekop) mantojumu. Tirgotājs Lībekā ir miris, bet atstājis mantojumu savai māsas meitai Kīnekei (Kyneke), kura dzīvo Valmierā. Lai naudu saņemtu, iesaistās Valmieras rāte, kas ar pilsētas zīmogu apliecina lībekiešiem nosūtītās vēstules patiesumu. (Vairāk par dokumenta saturu iespējams uzzināt Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla 2019. gada 2. numurā.)
Te varētu likt punktu, jo senākais zināmais ģerbonis ir atrasts un mans pieņēmums apstiprināts. Tomēr azarts strādāt ar oriģināldokumentiem, kuri arvien vairāk atradās arhīvos, pierādīja, ka līdzšinējais apgalvojums, ka dokumentu nav – ir tikai pieņēmums, daļēji atbilst patiesībai. Tādēļ radās vēlme noskaidrot, kur glabājas ģerbonis, kuru līdz šim uzskatīja par senāko. Kādu informāciju satur dokuments, kas apzīmogots ar šo Valmieras ģerboni?
1524.gada zīmoga sakarā meklēšanas darbs bija vienkāršāks. Bija tikai jāpaļaujas uz veiksmi, ka dokuments gadu gaitā nav gājis bojā. Uzmeklējot zīmoga nospieduma kopiju J. Zaksendāla un R. Tolla darbā Siegel und Münzen, parādījās atzīme, ka tas glabājas Rēveles pilsētas arhīvā. Tātad tīri teorētiski tam bija jāatrodas mūsdienu Tallinas pilsētas arhīvā. Tomēr, meklējot digitālajā katalogā, norādītais dokuments neuzrādījās. Rakstīju uz arhīvu par attiecīgā dokumenta meklējumiem, sekoja ilga atbildes gaidīšana un – veiksme! Dokuments ir – zīmogs saglabājies. Arhivārs, nosūtot man dokumenta digitālo kopiju, vien piebilda, ka datējums, ko es norādīju e-pasta vēstulē, nav pareizs. Dokuments tapis 1523.gadā, nevis 1524. gadā. Kā tad tā? Vai cits dokuments? Bet nevar būt, visos darbos, kur minēts šis zīmogs, ir atsauce uz konkrēto dokumentu.
Iepazīstoties ar dokumenta saturu, bija jāpiekrīt arhivāra teiktajam. Līdzšinējais dokumenta un zīmoga datējums nav korekts. Patiesais datējums nolasāms precīzi – “gegeuen ys des anderen Sunauen des na der Hyllygen dri koninge Int Jar XXIII” (“rakstīts 1523.gada otrajā sestdienā pēc Trīs Ķēniņu dienas”), t.i., 17.janvārī. Dokuments rakstīts viduslejusvācu valodā, tā saturs atklāj birģermeistara Hansa Butlera (Hans Butler) un tiesas vīra Klausa Doles (Clawes Dole) vārdus. Kā arī zemes pirkšanu-pārdošanu starp Valmieras un Rēveles (Tallinas) pilsoņiem – Tomasu Šēreru (Thomas Scherer) un Ivanu Honninkhūzenu (Iwan Honnynckhußen). (Vairāk par dokumenta saturu iespējams uzzināt Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla 2019. gada 2. numurā.) Parādās kāds nenoskaidrots nosaukums “Māsu vārti”. Kas ar tiem domāti? Vai par Māsu vārtiem 16. gs. sākumā Valmierā sauca Tērbatas vārtus kā līdziniekus Rīgas vārtiem? Vai tie varētu būt sieviešu klostera vārti? Bet par šādu iespēju līdz šim ziņu nevienā dokumentā vai literatūrā neparādās. Varbūt iemesls šādam apzīmējumam ir pavisam cits. Tāpēc šis jautājums palicis atvērts.
1523.gada ģerbonis, kas tika uzskatīts par senāko Valmieras ģerboni. Oriģināls – Tallinas pilsētas arhīvs (Tallinna Liinaarhiiv) TLA.230.1.BD_16, 2. lp.
Iegūtie dokumenti un senākie ģerboņi ir ne tikai papildinājuši zināšanas par viduslaiku Valmieru, bet apstiprinājuši, ka vismaz no 14. gs. beigām līdz 16. gs. sākumam Valmieras bijusi Vācu ordeņa pakļautībā esoša pilsēta. Kas par to liecina? Ģerbonis tiek veidots pēc noteiktiem principiem, parāda piederību dzimtai, kopienai, organizācijai, arī pilsētai. Tas sevī apkopo simbolu kopumu, kas ataino katra ģerboņa turētāja stāstu.
Jau kopš heraldikas pirmsākumiem ģerboņu simbolos redzamas gan tiešas norādes uz ģerboņa īpašnieku, gan stāsti, kurus stāsta mitoloģiskie vai vēsturiskie simboli, kas izmantoti, veidojot ģerboni. Valmieras pilsētas ģerbonis nav izņēmums. Abos ģerboņos redzams koks, domājams, liepa. Kā simbols tas ir ar bagātu vēsturi, leģendām un nostāstiem apvīts. Liepa simbolizē mīlestību, svētumu, taisnīgu tiesu, pakļaušanos, piederību kopienai, sievišķo miesu, mātes mīlestību, uzticību. Ja mēs šeit velkam paralēles ar krusta karotājiem Baltijā, kuru patronese bija Sv. Marija – māte, nav brīnums, ka par simbolu izvēlēta tieši liepa. Eiropas heraldiskās tradīcijas pirmajos gadsimtos nav pieņemts atspoguļot veselu koku, parasti izmanto tikai tā elementu, piemēram, lapas vai saknes. Valmieras ģerbonis šajā ziņā uzskatāms par unikālu, jo redzami visi koka elementi. No zariem izauguši normaņu jeb gotiskā tipa vairogi, kuros redzami Zobenbrāļu vai Vācu ordeņa Livonijā krusti. Tas norāda uz pilsētas saimnieku – garīgo bruņinieku ordeni. Kādēļ ģerbonis veidots tieši tā, mēs varam izteikt tikai pieņēmumus, jo senākā ģerboņu apraksts nav saglabājies. 1523. gada zīmogam vien minēts, ka zīmogs ir apaļš un tas ir zaļā krāsā. Tomēr tas neiezīmē, vai katram ģerboņa elementam bijusi noteikta krāsa, ko katrs elements simbolizē. Apkārt zīmogiem tas pats uzrakts – CIVITATIS DE WOLDEMER – Valmieras pilsēta, bet varbūt Voldemera pilsēta?
Valmieras senākais ģerbonis vaska zīmogā.
Te rodas otrais jautājumu komplekss – par Valmieras vārdu. Tas gan nav viens no oficiālajiem pilsētas simboliem, bet bez pilsētas vārda nekādi neiztikt stāstā par Valmieru. Līdz mūsdienām ir atklāts jautājums, kā radies un ko nozīmē Valmieras vārds. Vai tas saistīts ar kādu konkrētu personību? Vai vienkārši etimoloģiski nozīmē vietas apzīmējumu? Tas ir lībiešu vietvārds, vai tomēr to sev līdzi atnesa topošie pilsētas kungi? Sākumā nolēmu paskatīties, ko ir iespējams uzzināt par slavenajiem – Vladimiru Mstislaviču un Dānijas karali Valdemāru II, viņu saistību ar Valmieras vēsturi. Kā arī, kad parādās Wolmar vārds, kas mūsdienās ir tik iemīļots.
Iepazīstoties ar oriģināldokumentiem, arvien skaidrāk parādījās, ka plaši lietotais Wolmar ir tikai viens no Valmieras vārdiem, kas pārsvarā lietots lejasvācu valodā rakstītajos dokumentos un nebūt nav senākais. Senākajos ģerboņos un tekstos latīņu valodā lietota vārda forma – Woldemer vai precīzāk de Woldemer. Arī Valmieras cietoksnis jeb forts – Castrum Woldemer. Dokumentos vai to norakstos atrodamas arī citas formas – Voldemaria, Wolmaria, Woldemaer, Wolmahr, Waldemer, Wolmar, Woldemar, Volmyr, Voldemarsburg un krievu Володимiрец. Pilsētas latviskais nosaukums – Valmiera (Walmeera) – zināms kopš 19.gadsimta, savukārt Wolmar atrodams 15.gadsimta dokumentos un savu popularitāti līdz mūsdienām, šķiet, īpaši ieguvis, pateicoties vācbaltiešu vēstures entuziastiem 19.gadsimtā.
Neskatoties uz to, ka vēstures stāstā dziļi iesakņojies stāsts par soģi Vladimiru un karali Voldemāru, ir grūti vai pat neiespējami noskaidrot, kādai un vai vispār konkrētai personai par godu ir dots šis vārds. Īpaši ņemot vērā, ka viduslaikos un jaunajos laikos Woldemar un Wolmar bija viens no populārākajiem vīriešu personvārdiem. Apskatīsim vairākas teorijas, jau zināmas un tādas, kas radušās izpētes gaitā.
Pirmā teorija – vietvārds saistīts ar Pleskavas kņazu Vladimiru Mstislaviču, kas bija padzīts no Pleskavas un iecelts par Idumejas novada soģi. Ilgi Livonijā neuzturējās, jo vietējo lielās nepatikas un politisku iemeslu dēļ pret viņu (bīskapam Albertam nevēlama persona) nācās doties prom. Jautājums – vai tiešām nepatīkamam, nevēlamam un īsu brīdi amatā esošam soģim par godu nosauktu pilsētu, kurā viņš pat neuzturējās? Nav nekādu dokumentāru pierādījumu, ka Idumejas soģim vispār par godu dots jebkādas apdzīvotas vietas vārds.
Otrā teorija – nosaukums saistīts ar Dānijas karali Valdemāru II, kuram ap 1221.gadu neilgu laiku bija pakļauta Livonijas Igaunijas daļa. Sazinoties ar Dānijas arhīvu, kurā glabājas Dānijas karaļa Valdemāra II dzīves apraksts un citi dokumenti saistībā ar viņa valdīšanu, nekas neliecināja, ka viņš būtu bijis Valmieras tuvumā. Ziņas ir, ka viņš apstājies mūsdienu Igaunijas vidusdaļā un ceļu turpinājuši viņam pakļautie vasaļi. Tādēļ šai teorijai ticamāka šķiet hipotēze, kura man ienāca prātā pēc sarunas ar Dānijas arhīva vēsturnieku. Iespējams, kāds no Valdemāra vasaļiem, kas turpināja kara gājienu Valmieras virzienā, deva pilsētai sava karaļa vārdu, bet varbūt savu? Diskutabls ir jautājums par Wolmaru fon Rosenu, kurš kā Dānijas karaļa vasalis veicis vairākus kara gājienus Livonijas teritorijā. Iegūstot bīskapa Alberta labvēlību, Volmārs savā īpašumā ieguva plašus zemes īpašumus no Cēsīm uz Ziemeļrietumiem. Kur tieši ir šie īpašumi? Mūsdienās mēs zinām, ka Rozula, Straupe un Raiskums vairākus gadsimtus atradās Rozenu dzimtas īpašumā, bet, vai tās bija vienīgās teritorijas, nav skaidri zināms. Precīzāku atbildi cerēju iegūt no Rozenu dzimtas privātā arhīva. Sazinoties ar Rozenu dzimtas galveno arhivāru un pārstāvi Klausu fon Rozenu un apmeklējot dzimtas arhīvu, neizdevās atrast neko, kas liecinātu par Rozenu senā senča saistību ar Valmieru.
Nākamais, kas bija jāpārbauda, gan personvārda, gan vietvārda etimoloģijas attīstība un iespējama saistība. Ņemot vērā, ka nereti vieta ieguva savu nosaukumu, pateicoties kādai vietu raksturojušam elementam, notikumam utt. Par vietējo valodu formu izcelsmi mani mudināja iedziļināties kāds 19.gadsimta sākumā radīts atskaites dokuments par Valmieras senākajām celtnēm. Tajā ir norāde, ka vietējie Valmieras baznīcu, kas atradās pilsētā, dēvējuši par – Walmaare. Protams, tā varētu būt arī 19.gadsimta interpretācija no varasvīru puses, bet izslēgt šādu versiju nevar.
Paskatīsimies, ko senajos vācu dialektos un vietējā lībiešu valodā nozīmētu vārdu salikums Wald/val, mare/mar. Vācu valodas etimoloģijas vārdnīcās atrodami šādi vārdu skaidrojumi: wal – riņķveida apjozts mūris, wale – cīņa; mare arī mar un marc – strīdus vieta, robežvieta, zīme. Wald – mežs, mar – preču mijējs, ziņojums, mutvārdu līgumu slēgšanas vieta, stāsts, iet. Lībiešu vald – valdīt, valstība; valdo – valdīt; mara – trokšņains; marato – trakot. Senajā krievu valodā Володимiрец – nozīmēja ar mūri apjozta, pārvaldīta vieta. Visos šajos vārda salikumos var atrast kaut ko, kas saistīts ar Valmieras pirmsākumiem. Vieta, kas aizsargāta ar mūri; nocietināta vieta ar pārvaldi; mežaina vieta, kurā notikusi preču apmaiņa; vieta, kur notikušas cīņas vai sarunas; vieta, kas bijusi svarīgs krustpunkts tikšanās vietām un ziņojumu radīšanai un izsūtīšanai. Bet varbūt, saliekot vārdu – vald jeb wald un maare, rodas Marijas mežs – Waldmaria, ņemot vērā krustnešu sasaisti ar Marijas kultu?
Tāpat nav izslēgts, ka Valmieras vārdu kā sev zināmu tirgotāji, bruņinieki vai amatnieki atveda sev līdzi. Līdz mūsdienām Pleskavas apgabalā Krievijā pastāv apdzīvota vieta – Владимирец un Vācijā netālu no Marburgas ir vieta Wollmar, vai šīm vietām ir kāda saistība ar mūsu Valmieru, grūti pateikt, bet tas nav neiespējami.
Visas šīs teorijas nevar ne noliegt, ne apstiprināt. Mēs katrs varam izvēlēties, kurš stāsts par Valmieras vārdu mums ir tuvāks. Vismaz pagaidām Valmieras vārda jautājums nav ieguvis vienu konkrētu skaidrojumu un varbūt pat tas nav nepieciešams. Svarīgi šajā gadījumā ir zināt, ka iespējami vairāk iespējamo variantu.
Skaidrs ir, ka Valmieras vēsture ir noslēpumu un pārsteigumu pilna. Lai atklātu pilsētas glabātos noslēpumus, nepieciešams laiks, veiksme, neatlaidība un pacietība.
Informāciju sagatavoja:
Liene Rokpelne, Valmieras muzeja vēsturniece
Izmantotie informācijas resursi:
- Lancmanis, I., Heraldika. Neputns. 2007.
- Rokpelne, L., Valmieras oriģināldokumentu izpēte: pilsētas senākā zīmoga un ģerboņa problēmas. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2019, nr. 2. 34 – 52. lpp.
- Personīgs paldies prof. Laimutei Balodei un Julgī Staltei par lībisko vārdu skaidrojumiem.
- Lībekas pilsētas arhīva, Tallinas pilsētas arhīva, Kopenhāgenas pilsētas arhīva, LNA Latvijas valsts vēstures arhīva materiāli.