Par bānīša šaursliežu ceļu Valmierā pazīstamākie liecinieki ir Dzelzītis (Dzelzs tilts), kur sliežu ceļš tagad pārtapis pastaigu maršrutā, un Jāņparks, kur joprojām ir stacijas ēka, šobrīd – dzīvojamā māja. Taču Valmierā ir vēl vairākas vietas, kas atklāj šaursliežu dzelzceļa stāstu. Un par tām grupu veloekskursijās uzzināt aicina Valmieras muzeja vēsturnieki.
“Sarunā ar vienu no retajiem šaursliežu dzelzceļa pētniekiem Daini Punculi, kurš šobrīd dzīvo Vācijā, esam apsprieduši dažādus materiālus, dokumentus, kas atrodami par šaurslieža dzelzceļa vēsturi, arī tos fondus, kuri glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Ir divi interesanti aspekti. Pirmkārt, par šaursliežu dzelzceļu ir bijis ārkārtīgi liels fonds, taču tas aizgājis nebūtībā 1990. gadu sākumā. Ir gan saglabājušās sūdzību grāmatas, kurās varam lasīt, cik šaursliežu dzelzceļa apgādes un uzturēšanas darbs bijis bīstams. Piemēram, ogles acīs, norautas rokas, savienojot vagonus. Otrkārt, ir daudz pētāmā materiāla, kas vairs neļauj mums uz šaursliežu dzelzceļu skatīties kā tikai romantisku bānīša ceļu. Tam bija liela nozīmē arī ekonomiski, veicot preču pārvadājumus, kā arī nodrošinot jaunu pārvietošanās iespēju iedzīvotājiem. Un Valmierā joprojām ir apskatāmas liecības, kas atklāj, cik sarežģīts un daudzpusīgs bijis šaursliežu dzelzceļa būvēšanas un attīstīšanas laiks,” stāsta Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja Liene Rokpelne.
Pie Valmieras stacijas šaursliežu dzelzceļa sliedes vairs nav saglabājušās, bet taciņa, kur tās veda, joprojām ir. Pārgaujā ir šaursliežu dzelzceļa stacijas ēka, kas ir ļoti līdzīga Jāņparkā esošajam namam, kā arī tāda izskata ēkas vērojamas kādreizējā šaursliežu dzelzceļa ceļā Valmiera–Ainaži. Tāpat turpat netālu var apskatīt depo, kur bānīši tika uzturēti, laboti, mazgāti, kas bija nopietns un ilgs process ar augstsprieguma šļūtenēm un pumpēšanu, jo, darbinot vilcienu ar oglēm, tas ātri kļuva netīrs. Un uzbērumi, kas kļuvusi par ierastu ainavu Valmierā, bet tie tika veidoti mākslīgi, ierīkojot šaursliežu dzelzceļu. “Piemēram, pie Dzelzīša kalniņš, pa kuru skolas laikā esam skrējuši krosu, vai arī uzbērumi gar malām ceļam no Jāņparkam pretī esošā “Hesburger” līdz Dzelzītim. Tie ir speciāli radīti. Infrastruktūru izbūvēja ātri – divu gadu laikā. Ņemot vērā, cik liels attālums tas ir no Valmieras līdz Ainažiem un cik daudz vajadzēja izdarīt – tas nav tikai sliedes ielikt un gatavs, būs interesanti izpētīt par izmaksām un ieguldīto darbaspēku,” stāsta Liene Rokpelne.
Kartēs var redzēt, cik īss dzelzceļa posms bijis 1900. gadu sākumā un cik sazarots tas ir 38 gadus vēlāk. “Šaursliežu dzelzceļa attīstībai bija vairāki posmi, arī lokomotīves un vagoni mainījās, līdz ar to arī kustības ātrums un kravas apjoms. Runājot par dibinātājiem, daudz uzsvērts Pauls fon Līvens, bet viņš nebija vienīgais. Patiesībā tie bija vairāki simti muižnieku, kuri ziedoja naudu. Georgs fon Gersdorfs, piemēram, devās uz Londonu, Parīzi, lai meklētu finansējumu, stāstītu par vajadzību. Protams, viņi bija ieinteresēti preču pārvadāšanā, bet arī iedzīvotājiem radās jauna iespēja veikt lielus attālumus. Taupot laiku un līdzekļus, gadījās arī pārpratumi, piemēram, kad no Rīgas ar lielo vilcienu atveda desas un pārkrāva tās mazajā vilcienā, pie Zilākalna netīšām tika nokabināts nepareizais vagons un desas tieši pirms Ziemassvētkiem palika Zilākalnā. Ir liecības par to, ka pārkrauts vilcieniņš iesprūst vai pat noskrien no sliedēm, nevarot izbraukt līkumu. Pasažieri pat sešas stundas gaidījuši vilcienu, kas braucis pavisam lēni lielās kravas dēļ. Bija arī jāpielāgojas vilciena maršrutam. Piemēram, atmiņstāstos lasāms, ka ar mazbānīti no Ainažiem līdz Rūjienai, izmetot līkumu līdz Igaunijas robežai, bija jāveic 183 km. Ja gribēja doties pa taisnāku ceļu, tad variants bija ar kājām vai zirgu pajūgā.” Vilcienu izmantoja arī atpūtas braucieniem, vasarā mērojot ceļu uz jūru vai ziemā, kā lasāms atmiņstāstā, kādas Valmieras skolas jauniešiem dodoties uz sadraudzības vakaru Smiltenes skolā, daļu ceļu veicot ar vilcienu, bet tālāk ar slēpēm.
Muzeja ekskursijas maršruta noslēgums ir Jāņparkā, kas bijusi ienesīgākā stacija, jo tā bija pilsētai un piepilsētai tuvāk esošā stacija. Tas ļāva attīstīties arī Jāņu parkam jeb Jāņparkam un tur esošajam dzīvojamajam rajonam, ar laiku mūsu atmiņās un ikdienā paliekot par vienu no labākajām zaļumbaļļu norises vietām, kā arī par vienu no spilgtākajiem lieciniekiem par šaursliežu vilciena esamību posmā Smiltene–Valmiera–Ainaži.
Foto: Valmieras muzeja krājums