Valmieras novads izceļas ar savu kulināro mantojumu, it sevišķi ar to, ka daudziem ēdieniem un dzērieniem doti vietvārdu nosaukumi – Valmiera, Rūjiena, Rūja, Strenči, Salaca, Gauja, Burtnieki, Matīši u.c.
“Mana interese par šo faktu aizsākās ar receptes noskaidrošanu Rūjienas salātiem, kā arī pirms došanās uz raidījumu La Dolce Vita ar Roberto. Vēlējos precizēt dzēriena “Rūjas veldze” sastāvdaļas. Sazinājos ar LNA Valmieras zonālā valsts arhīva vecāko eksperti Māru Stabrovsku. Un rezultāts tiešām bija pārsteidzošs. Domāju, ka Latvijā nav otrs tāds novads, kur ēdieni un dzērieni tik bieži nosaukti kādas vietas vārdā,” stāsta Guna Ķibere, kulināre, Valmieras novada pašvaldības uzņēmējdarbības speciāliste. Tā radusies interese pētīt, kādi vēl ēdieni un dzērieni nosaukti mūspuses vietvārdos.
Burtnieku zandarts, Matīšu mednieciņi, Rūjas salāti, Rūjas veldze, Rūjas veltnīši, Rūjienas romšteks, Strenču veltnīši, Rūjienas salāti, sacepums “Gauja”, torte “Rūjas krasts”, torte “Salaca”, kokteilis “Valmiera”, Valmieras salāti – tie nebūt nav visi ēdieni un dzērieni, kas nosaukti Valmieras novada vietvārdos. Turklāt arī tagad tam seko lielisks papildinājums, piemēram, Rūjienas saldējums, Naukšēnu kvass, Valmieras minerālūdens, Kokmuižas alus, Valmiermuižas alus u.c.
Tam, ka receptes ir arhīvā, mums jāpateicas Valmieras rajona patērētāju biedrību savienības valdes protokoliem, kur ir ne tikai apstiprināti tajos laikos jaunu ēdienu un dzērienu nosaukumi, bet ir pievienotas arī receptes un tehnoloģiskās kartes. Piemēram, 1969. gada 13. jūnijā Valmieras rajona patērētāju biedrību savienības valdes un rajona kulinārās Padomes lēmuma protokolā Nr. 12 rakstīts: “Lai uzlabotu apkalpošanas kultūru un palielinātu ēdienu sortimentu rajonā, no 1969. gada 28. februāra tika izsludināts sabiedriskās ēdināšanas darbinieku konkurss, kurā piedalījās visi rajona sabiedriskās ēdināšanas darbinieki.
Noslēdzot šo konkursu, Kulinārijas padome konstatē, ka ir izstrādātas interesantas receptūras, izgatavoti ļoti garšīgi un savdabīgi ēdieni un dzērieni, un lūdz valdi apstiprināt zemāk uzrādītās pavāru izstrādātās receptūras un to tehnoloģisko procesu.” Tajā skaitā arī Rūjienas romšteks, Rūjas veldze, Valmieras salāti, “Gaujas” veltnis u.c.
Tā katru gadu pavāriem un konditoriem regulāri tika dots uzdevums izdomāt jaunas receptes un ieviest tās piedāvājumā. “Jo vairāk pētu, jo vairāk pārliecinos, cik izdomas bagāti bija mūsu pavāri un konditori. Produktu klāsts nebija plašā izvēlē, bet cik daudz jaunu recepšu izdomāts! Mēs pamatoti varam lepoties ar saviem konditoriem un pavāriem, kuri tolaik strādāja sabiedriskajā ēdināšanā.”
Toreizējais Valmieras rajons sevišķi izcēlās ar augstvērtīgām, iedzīvotāju iemīļotām un skaitliski daudzveidīgām receptēm.
“Manuprāt, ēdieni, kas nosaukti mums tuvu un zināmu vietu vārdos, kurus radījuši mūsu vietējie pavāri un konditori, ir īpaši. Tas ir lepošanās vērts, tas ir mūsu kulinārais mantojums, kas noteikti jāsaglabā, par to jāstāsta, tas jāturpina. Šiem ēdieniem un dzērieniem jāturpina savs ceļš mūsu virtuvēs, jābūt uz mūsu viesību galdiem, ar tiem jālepojas un jāpiedāvā mūsu viesiem.”
Jautāta, vai ēdiens ir kaut ko aizguvis no konkrētā nosaukuma, Guna Ķibere stāsta, ka līdzības noteikti ir saskatāmas. “Piemēram, torte “Salaca” sastāv no trim smilšu mīklas kārtām – gluži kā Salacas smilšakmens krasti. Turklāt receptēs ieteikts torti rotāt ar Mazsalacas ģerboņa atainojumu. Domāju, ka tas ir gods pilsētai un ar to jālepojas, jo tas nav ierasti – redzēt ģerboni uz tortes.”
Kāds ēdiens piestāvētu Valmieras novadam? Guna Ķibere saka, noteikti tie ir šie ēdieni ar vietvārdu nosaukumiem, kuri gatavoti no vietējiem produktiem. “Vēl nāk prātā mūsu lielais Burtnieku ezers novada pašā centrā. Tāpēc tie varētu būt dažādu zivju ēdieni, kas papildināti ar labumiem no mūsu dārziem un meža veltēm. Mūsu novadā ir labvēlīgi apstākļi graudaugu augšanai, un mūsu novadu izsenis dēvē arī par Ziemeļlatvijas maizes klēti, tāpēc tie varētu būt arī graudaugu ēdieni – maize un dažādas putras. Šī ir ļoti interesanta un attīstāma tēma. Man ļoti patīk ieskatīties dažādu laiku recepšu grāmatās un žurnālos, skatīties ēst gatavošanas raidījumus un tajos arī piedalīties. Varu secināt, ka ēst gatavošana aizvien bijusi aktuāla un ļoti radoša nodarbe gan mūsu senčiem, gan arī tagad. Vēl secinu, ka latvieši visos laikos bijuši taupīgi un vienmēr izdomājuši, ko pagatavos no produktiem, kas palikuši pāri – sakaltēs, sarīvēs, pievienos, sajauks, tā radot jaunus kārtojumus, sautējumus, sacepumus un pat saldos ēdienus.
Nereti kopā ar receptēm atklājas arī īpaši stāsti. Piemēram, Rūjienā ilgus gadus leģendārs bijis konditors Ādolfs Trinītis, tortes “Rūjas krasts” autors. Vēl tagad rūjienieši par viņu atceras un sajūsmināti stāsta par viņa prasmēm. Savukārt vecajos preses izdevumos varam izlasīt, ka meistars no piparkūku mīklas pratis izcept pat toreizējo Rūjienas valdes namu ar visu karoga mastu.
Darbs pie recepšu meklēšanas, kuru nosaukumā dots Valmieras novada vietvārds, turpinās – meklējam gan arhīvu materiālos, gan nostāstos.
Guna Ķibere aicina padalīsieties ar savu recepti vai īpašo stāstu, kas, iespējams, ir nodota no paaudzes paaudzē. Lūgums sazināties, zvanot pa tālruni 29464888 vai rakstot e-pastu .
Vietvārdu receptes PDF
