Valmieras puikas – tas ir īpašs jēdziens, ko atklāt palīdz latviešu rakstnieka Pāvila Rozīša romāns „Valmieras puikas”. Romāna nosaukuma jēdziens ir dzīvs arī mūsdienās, apzīmējot dumpinieciskumu un jauneklību Valmieras puikām, „kas pat velnam izraus ūsas”. Šogad svinama dubultjubileja – romāna „Valmieras puikas” norisēm 120, bet pašam autoram – 135.
P.Rozītis bija daudzpusīgs un ražīgs autors, strādāja visos literatūras žanros. Daudz rakstīja dzeju un īso prozu, pievērsās arī romāniem. Dzejā īpašu vērību pievērsa formai. Prozā tēlotajiem notikumiem pa daļai dokumentāls pamats, kas mākslinieciski vispārināts. Rakstnieka daiļrade iezīmējas ar izkopto māksliniecisko meistarību, kas īpaši raksturīga viņa lirikai, un laikmetīgās psiholoģijas tēlojumu, kā arī ar aktuālu sociālu problemātiku.
Viņa dzīves gaitas iesākās 1889. gada 1. decembrī Liepas pagasta „Purapilpos”. Agrā bērnībā P. Rozītis zaudēja tēvu un nācās pamest arī tēva mājas. Viņš uzauga Liepas pagasta „Auduļu” mājās, kur māte viena audzināja dēlu un divas jaunākas meitas, rūpējoties par bērnu izglītību. P. Rozītis mācījās Liepas pagastskolā, pēc tam Valmieras pilsētas skolā un E. Liepiņa proģimnāzijā. Viņa skolas biedri bija Linards Laicens, Rūdolfs Egle, Jānis Kārkliņš, Niklāvs Strunke un Arveds Švābe. Vēlāk P. Rozītis mācījās ārpus Latvijas – Pēterburgā apmeklēja Čerņajeva sagatavošanas kursus, cenšoties iegūt tautskolotāja tiesības, un studēja Maskavā Vēstures un filozofijas fakultātē. Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās P.Rozītis dzīvoja Kaukāzā. Pēc atgriešanās dzimtenē viņš studēja Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tieslietu zinātņu fakultātes Tieslietu zinātņu nodaļā, taču arī šīs studijas nepabeidza.
Viņa literārā darbība iesākās agri, 1910. gadā laikrakstā “Jaunā Dienas Lapa” publicēts pirmais tēlojums un dzejoļi. Rakstnieks daudz rakstīja arī turpmāk, paralēli strādāja presē un kultūras iestādēs. Bija laikraksta ”Jaunākās Ziņas” redakcijas loceklis. 1918. gadā iesaistījās laikraksta “Līdums” redakcijas darbā Valkā. No 1919. gada dzīvoja Rīgā un strādāja Latvijas armijas štāba informācijas nodaļā, neilgu laiku ieņēma dažādus amatus Izglītības ministrijas Mākslas nodaļā, bija žurnāla “Ritums” redaktors, strādāja arī apgādā “Latvju Kultūra”, darbojās laikrakstā “Pēdējā Brīdī” un laikrakstā “Dienas Lapa”. P. Rozītis bija Tautas labklājības ministrijas ierēdnis un Rīgas pilsētas 3. bibliotēkas pārzinis.
Literārie darbi apkopoti dzejoļu krājumos “Kaijas” un “Ziedu krūze”. Vēlāk publicētajā poēmā “Jaunavības tornis”, krājumos “Zīļu rota” un “Zobens un lilija” vairāk atspoguļoti Austrumu motīvi, kuros ir spilgti dabas tēlojumi, Kaukāza kolorīts un arī jutekliskas un kaislīgas mīlestības attēlojums. Krājumā “Skanošais laiks” konkrētāk iezīmējusies bēgļu laika skaudrā pieredze. Pirmā pasaules kara un pēckara gadu lirikai būtisks arī iekšējas sašķeltības motīvs, kas plašāku izvērsumu guva rakstnieka prozā. P. Rozīša dzejā, kas apkopota krājumos “Mans korāns”, “Pie akas” un “Sarunas”, pieaugošu nozīmi ieguva intelektuālas pārdomas, vēlāk – arī rezignācija un skepse.
Autora noveļu krājumos sastopami gan impresionistiski attiecību skicējumi gan fiziski un psiholoģiski izjusti iznīcības draudi. Vairākās novelēs P. Rozītis atklāja tos iespaidus, ko viņā veidoja gandrīz desmit gadu dzīve svešumā – Maskavā un Baku. Nozīmīgs rakstnieka prozā bija ceļa motīvs, kas saistīts ar tēlu pastāvīgu nemieru un iekšēju nedrošību. Darbos spilgti atklāta pēckara sabiedrība, autors konkrētu tēlu psiholoģiskos portretus veidoja ciešā mijiedarbībā ar pārejas laika atspoguļojumu, raksturojot dažādiem sabiedrības slāņiem piederīgu cilvēku likteni. Darbi apkopoti krājumos “Atriebība un citas noveles”, “Krāces”, “Jaunsaimnieks”, “Pret savu gribu”, “Mezgli”, “Skaidas”.
Pāvils Rozītis uzskatāms par psiholoģiskās prozas tradīciju veidotāju latviešu literatūrā un 20. gadsimta sākuma latviešu anekdotiskās noveles spilgtāko pārstāvi. Viņa pirmie romāni – “Divas sejas” un “Uguns ceļi” ir sižetiski saistīti, atklājot iekšēji sašķeltas personības, kuru likteņi gan kara, gan pēckara situācijā cieši savijas un savstarpēji pārklājas. Īpaša vērība pievērsta psiholoģiskā tēlojuma niansēm, viens no centrālajiem ir nozieguma un soda motīvs. Apjomā un iecerē vērienīgs ir romāns “Ceplis”, kas veidots kā 20. gadsimta 20. gadu Latvijas uzņēmēju un politiķu aprindu satīrisks portrets. Romāns “Valmieras puikas” balstīts rakstnieka jaunības laika pieredzē, pievēršot īpašu vērību ar 1905. gada revolūciju saistītajām norisēm Vidzemē. Tā pamatu veido 1905. gada revolūcijas ideālu un jaunības romantikas sakausējums. P. Rozīša pēdējais romāns “Zemes prieks” palika nepabeigts, jo 1937. gada 20. februārī viņš devās mūžībā, apglabāts Meža kapos Rīgā.
Viņa piemiņa saglabāta tēlnieka Emīla Meldera 1921. gadā izveidotajā P. Rozīša skulpturālajā portretā, kas atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā. Kopš 2006. gada Valmierā, pie Vidzemes Augstskolas atrodas tēlnieces Timiānas Munkēvičas veidotais piemineklis “Valmieras puikas”, kas ir piemiņas zīme P. Rozīša romānā tēlotajiem zēniem un 20. gadsimta sākuma latviešu sabiedrībai, ko raksturo straujš nacionālās pašapziņas pieaugums. Saglabājot romāna ”Valmieras puikas” autora piemiņu, šogad viņa vārdā nosaukta iela Valmierā, bet 14. martā Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvoja romāna “Valmieras puikas” dramatizējums, ko veidojusi Ance Muižniece, izrādes režisors – Jānis Znotiņš.
Avots: Nacionālā enciklopēdija, šķirkļa autors Benedikts Kalnačs.