Šogad aprit 80 gadu kopš Otrā pasaules kara notikumiem, kas nesa būtiskus zaudējumus Latvijai, tās iedzīvotājiem un gadsimtu gaitā veidotajām kultūras un materiālajām vērtībām. 1944. gadā par kaujas lauku kļuva vairākas Latvijas pilsētas, tostarp Valmiera – 23. septembrī ugunsgrēkos tika izpostīts Valmieras vēsturiskais centrs. Aicinot uzzināt plašāk par traģiskajiem notikumiem, Valmieras muzejs 17. septembrī aicina uz sarunu ar vēsturniekiem, izstāžu atvēršanu un videomateriāla demonstrēšanu.
Izstāde un tās atklāšana
Aicinot uzzināt vairāk par padomju aviācijas uzlidojumos un Vācijas – PSRS karadarbībā visvairāk cietušo Latvijas pilsētu – Rēzeknes, Gulbenes, Jelgavas, Bauskas, Valmieras un Rīgas – nopostīšanu, kas veikta no 1944. gada aprīļa līdz oktobrim, laukumā pie Hanzas sienas no 17. septembra līdz 6. oktobrim būs skatāma ceļojošā izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Izstāde veidota Latvijas Universitātē īstenotā Valsts pētījumu programmas projektā “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” sadarbībā ar Rīgas pašvaldību un Latvijas Kara muzeju. Tā vēsta, kā pilsētu arhitektūra un to veidols kara rezultātā nereti mainījies teju līdz nepazīšanai. Krievijas pašlaik īstenotā pilna apmēra agresijas kara Ukrainā kontekstā izstāde atgādina par kara postošo ietekmi, akcentē nepieciešamību sargāt Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu un apzināties visaptverošas valsts aizsardzības nozīmi. Izstādes atklāšana – 17. septembrī plkst. 16.00 laukumā pie Hanzas sienas.
Tikšanās ar izstādes veidotājiem
Pirms izstādes “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā” atklāšanas, 17. septembrī plkst. 14.00, Valmieras muzejā notiks tikšanās ar izstādes veidotājiem: Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieku Valdi Kuzminu, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku Dr. hist. Uldi Neiburgu un Latvijas Kara muzeja vēsturnieku Jāni Tomaševski.
Videomateriāla “Valmieras degšana 1944” pirmizrāde
Pēc sarunas ar izstādes veidotājiem aicinām Valmieras muzejā piedalīties videomateriāla “Valmieras degšana 1944” (2023) pirmizrādē un tikties ar tā satura veidotājiem – pētnieku Valdi Kuzminu un Valmieras muzeja vēsturnieku Albertu Rokpelni. Videomateriāls seko notikumiem Valmieras apkārtnē 1944. gada 21.–23. septembrī – gan vācu, gan Sarkanās armijas kustībai un lēmumiem, meklējot atbildi uz jautājumu, kā Gaujas tiltu stratēģiskā nozīme ietekmēja Valmieras vēsturiskā centra nodegšanu.
Jāpiemin, ka videomateriāls “Valmieras degšana 1944” būs skatāms 23. septembrī plkst. 22.40 televīzijas kanālā “ReTV”.
Tāpat no 17. septembra Valmieras muzejā būs skatāma ekspresizstāde “Valmieras muzeja krājums Otrajā pasaules karā”.
1944.gadā abu okupācijas varu kara darbības rezultātā gāja bojā, tika ievainoti vai bez mājām un iedzīves palika un bēgļu gaitās bija spiesti doties tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Latvijas pilsētu vēsturiskās un industriālās ainavas iznīcināšana nebija nacistu un padomju totalitāro režīmu primārais mērķis. Tas tika darīts aiz salta militāra aprēķina šo pilsētu noturēšanai vai iekarošanai, tajās un to tuvumā esošo stratēģisko objektu iznīcināšanai vai pretinieka kavēšanai. Padomju karaspēka veiktā dzelzceļa infrastruktūras nakts bombardēšana lielāko postu nereti nodarīja pilsētu vēsturiskajai apbūvei, jo bija izteikti neprecīza un nesasniedza plānotos mērķus. Līdzīgs noziegums bija vācu armijas atkāpšanās laikā īstenotā stratēģisko objektu un ievērojamu ēku iznīcināšana.
Par notikumiem Valmierā vēsturnieks Dāvis Pumpuriņš stāsta: “1944. gada septembrī Sarkanā armija uzbruka vācu bruņotajiem spēkiem, kuri atkāpās Rīgas virzienā. 23. septembra rītā Valmieras pievārtē ieradās sarkanarmiešu vienības. Lai nepieļautu, ka vācieši uzspridzina stratēģiski svarīgos tiltus pār Gauju, Sarkanā armija veica artilērijas uzbrukumu pilsētai. Naktī Valmierā izšāva piecas zalves, kopsummā tie ir vairāk nekā 900 “katjušas” šāvienu. Metāls detonācijas brīdī sasniedz 600–700 grādu temperatūru, un tas nozīmē, ka Valmieras koka apbūvē ielidoja desmitiem tūkstošu nokaitētu dzelzs detaļu, izraisot masveidīgu ugunsgrēku. Tas saskan ar tā laika valmieriešu atmiņām par spēcīgu šaušanu un sprādzieniem vēlu vakarā un naktī un par to, ka ugunsgrēks sākās strauji, it kā vienlaikus visā pilsētas centrā. Liecības par pilsētas degšanu atrodamas ne tikai Valmieras muzejā. Piemēram, Latvijas Okupācijas muzejā, kur video ierakstos saglabātas laikabiedru atmiņas gan par nacistu, gan padomju okupāciju, glabājas emocionāls stāsts par Dauvartu ģimeni. Aleksandrs Zigfrīds Dauvarts, kurš atcerējās šos notikumus, kara gados bija pusaudzis. Kopā ar ģimeni viņš zirga pajūgā devās bēgļu gaitās no netālajiem Brenguļiem. Ierodoties Valmierā, sprādziena šķembas nogalināja viņa māti un nāvējoši ievainoja tēvu. Šķembas trāpīja arī māsai, brālim un vecaimātei. Domājot par informāciju, kas saglabājusies par karu, jāņem vērā, ka Valmieras degšanas stāstu vairākus gadu desmitus noteica padomju propaganda. Tomēr svarīgi ievērot, cik nozīmīga loma ir institūcijām, kas dokumentē un glabā vēsturi: muzejiem, bibliotēkām un arhīviem. Arī ar laika distanci, pateicoties viņu vāktajai un uzglabātajai informācijai, ir iespējams restaurēt pagātnes notikumu gaitu un par tiem pastāstīt plašākai sabiedrībai.”