Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT)
ĪADT Latvijā ir ģeogrāfiski noteiktas platības, kas atrodas īpašā valsts aizsardzībā, lai aizsargātu un saglabātu dabas daudzveidību – retas un tipiskas dabas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīves vidi, savdabīgas, skaistas un Latvijai raksturīgas ainavas, ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos veidojumus, dendroloģiskos stādījumus un dižkokus, kā arī sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai nozīmīgas teritorijas.
Latvijas likumdošanā noteiktajā kārtībā ir izveidotas 658 ĪADT (neskaitot aizsargājamos kokus (dižkokus) un aizsargājamos akmeņus (dižakmeņus)), kur katra no tām atbilstoši to izveides un aizsardzības mērķiem atbilst kādai no astoņām aizsargājamo teritoriju kategorijām – nacionālais parks, biosfēras rezervāts, dabas parks, aizsargājamo ainavu apvidus, dabas liegums, dabas rezervāts, dabas piemineklis, aizsargājama jūras teritorija.
Nacionālais parks ir plaša teritorija nacionāli nozīmīgu dabas veidojumu, daudzveidīgu biotopu, cilvēka darbības neskartu un maz pārveidotu ainavu, kultūras un vēstures pieminekļu saglabāšanai. Tajos notiek zinātniskā izpēte un izglītošanas darbs. Nacionālie parki kalpo arī rekreācijai un tūrismam.
Gaujas nacionālais parks (GNP)
Biosfēras rezervāts ir plaša teritorija starptautiski nozīmīgu dabisko ekosistēmu un ar tām saistīto kultūras vērtību saglabāšanai. Tajā dabas resursu izmantošana ir saderīga ar dabas aizsardzību jeb balstīta uz ilgtspējības principiem.
Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts
Aizsargājamo ainavu apvidi – tās ir lielas teritorijas, kurās tiek aizsargāta īpaši skaista un daudzveidīga Latvijai raksturīga ainava un kultūrvide. Aizsargājamo ainavu apvidus “Ziemeļgauja” ietver Valmieras novada Brenguļu, Kauguru, Trikātas, Valmieras, Jērcēnu, Plāņu pagastus un Strenču pilsētu.
Aizsargājamo ainavu apvidus “Ziemeļgauja”
Dabas liegumi
Dabas liegums parasti ir cilvēku maz pārveidota vai dabiska teritorija ar retām vai izzūdošām sugām un biotopiem, kurā nav ievērojama cilvēka darbība vai klātbūtne, un kur dominē dabiskie spēki un procesi.
- Augstroze
- Burtnieku ezera pļavas
- Oleru purvs
- Rūjas paliene
- Sedas purvs
- Vidusburtnieks
- Vīķvēnu purvs
- Zilaiskalns
- Salacas upes meži
- Augsto kalnu meži
Dendroloģiskie stādījumi. Latvijā par dabas pieminekļiem – dendroloģiskajiem stādījumiem noteiktas 89 mākslīgi veidotas teritorijas, kas pārstāv dendroloģiskās un kultūrvēsturiskās vērtības un ir piemērotas sabiedrības izglītošanai, atpūtai un audzināšanai.
Dabas pieminekļi
- Bezdelīgu klintis un Dambjupītes alas
- Bēršu drumlini
- Burtnieka smilšakmens atsegumi
- Dauģēnu klintis un alas
- Dzelveskalna atsegumi un alas
- Gaujas Stāvie krasti
- Govs ala un avots
- Gudzonu ala
- Jeru atsegumi
- Līču slāņi
- Neļķu klintis un alas
- Polbrenču un Dukuļu avoti
- Rāmnieku smilšakmens atsegums
- Sietiņiezis
- Silmaču iezis un alas
- Skaņaiskalns
- Spiģu ala
- Stoķu klintis un Patkula ala
Dižkoki
Dižkoki ir lieli un veci koki, kam ir kultūrvēstures, izglītojoša vai zinātniska funkcija. Tiem ir liela nozīme vispārējās bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. To esamība, kā arī to apdzīvojošo sugu daudzveidība, ir labs vides kvalitātes raksturojums. Dižkoks uztverams kā patstāvīga ekosistēma un ir dzīvestelpa daudzām retām un apdraudētām zīdītāju, putnu, kukaiņu, sēņu u.c. organismu grupām. Koks dižkoka statusu iegūst, sasniedzot vienu no diviem kritērijiem – apkārtmēru vai augstumu.
Par pārbaudītajiem un reģistrētajiem Dižkokiem un citām Latvijas īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, informācija pieejama dabas datu pārvaldības sistēmā OZOLS. Ja ievēro koku, kas potenciāli varētu būt dižkoks, aizpildi anketu.