Piektdien, 15. oktobrī, Valmierā, memoriālā Otrā pasaules karā kritušajiem norisinājās dekoratīvi dendroloģiskās kompozīcijas “Nenovāktā raža” atklāšana.
“No pašiem pirmsākumiem ideja bija par piemiņas vietu represētajiem. It kā visi to zināja, bet neviens nezināja. Paši par savu naudu veicām bronzas liešanu āboliem. Žēl, ka tolaik nesanāca pastāstīt par ideju vairāk. Karā kritušie, viņu ģimenes zaudēja dzīvi. Un āboli par to stāsta – tie ir pēdējie pirms ziemas, kas paliek uz zemes, pēdējā raža, kas nenovākta. Taču ābele paliek. Pavasarī tā atkal ziedēs, rudenī būs jauni āboli, un tā uz riņķi vien,” stāsta tēlnieks Juris Rapa.
“Nenovāktā raža” ir līdzjūtības un cieņas apliecinājums cilvēkiem, kuri bija spiesti 1941. un 1949. gada deportācijās pamest mājas, kā arī holokausta upuriem. Granīta āboli uz granīta pamatnes ir simbolisks vēstījums, stāstot par piedzīvoto traģēdiju – cilvēku mājas palika tukšas, āboli – nesalasīti. Kompozīcijas tapšanas laikā tai blakus 1985. gadā tika iestādīta mežābele, tādējādi mākslinieku veidoto simbolismu – granīta ābolus – papildina āboli, ko ik gadu rudenī dāvina mežābele.
Lai gan “Nenovāktā raža” ir memoriāla daļa, kompozīcijas simboliskais un nozīmes vēstījums ir cits. Kā atklāj autori, tas ir sirdsdarbs, dāvana Latvijai, ko teju neticamā veidā izdevies īstenot, jo tā ir piemiņas vieta deportācijas upuriem, kas tapusi Padomju Savienības laikā. Tādējādi tolaik par kompozīcijas vēstījumu netika runāts, arī memoriāla atklāšanas laikā kompozīcija vēl nebija pabeigta un atklāšanas uzrunās pieminēta netika. Vēsturiskajās fotogrāfijās ir redzama nesen iestādītā mežābele, savukārt bronzas āboli tika uzstādīti pēc memoriāla atklāšanas.
“Mēs radījām, mūsuprāt, kvalitatīvu projektu – memoriāla ansambli, taču tas vairāk glorificē vienu aspektu starp divām lielvarām. Tāpēc mums – autoru kolektīvam – šķita, ka memoriāla ansambļa ideja ir jāpapildina. Piesakoties konkursā, par kompozīciju “Nenovāktā raža” neko neminējām, to īstenojām memoriāla veidošanas laikā. Žūrijai, kas pieņēma darbu, mums to izdevās paskaidrot, bet doma kopš pirmsākumiem bija skaidra – deportēto cilvēku, ar varu aizvesto, aizbraukušo piemiņai, visu iedzīvotāju, kuri gāja bojā kara dēļ, piemiņai,” stāsta arhitekts Jānis Lejnieks.
Kompozīcija “Nenovāktā raža” sākotnēji tika veidota no bronzas āboliem, kas izvietoti uz Allažu šūnakmens pamata. Kompozīcija tika izpostīta 1990. gadu sākumā, tīkojot pēc konstrukcijā izmantotajiem krāsainā metāla kausējumiem.
“Tā ir piemiņas atjaunošana. Lai gan citā materiālā, tomēr ļoti tuvu sākotnējai iecerei. Tas ir simbols, būtiska memoriāla ansambļa sastāvdaļa. Tāpēc ir svarīgi, ka šis cieņas apliecinājums te atkal ir, ka varam izstāstīt par tā nozīmi,” skaidro arhitekts Jānis Rutkis.
“Vislabāk dzīvo dabu ataino pati daba, tāpēc kompozīcijā ir mežābele, kas dāvina dzīvu ražu. Paldies Dievam, kociņš ir ieaudzies. Nu jau tam vairāk nekā 30 gadu. Un arī ābolus dāvina. Esam priecīgi, ka kompozīcija ir atjaunota, tā turpina dzīvot mazliet citā veidolā, bet zem tās pašas ābeles. Priecājamies, ka darbs ir novērtēts un vēstījums nav zudis nebūtībā. Mums bija svarīgi pastāstīt par vēsturi, par sāpēm, kas piedzīvotas ikvienā ģimenē kara dēļ,” saka Jānis Lejnieks.
Memoriāla kompleksa, tostarp arī kompozīcijas “Nenovāktā raža”, autori ir tēlnieki Zigrīda un Juris Rapas, arhitekti Ēvalds Fogelis, Andris Vītols, Jānis Rutkis un Jānis Lejnieks.
Kompozīcijas “Nenovāktā raža” atjaunošana finansēta no Valmieras novada pašvaldības budžeta līdzekļiem.
Memoriāls Otrā pasaules karā kritušajiem atklāts 1985. gadā. Izveidotais piemiņas ansamblis respektē dabas formas un pilsētas mērogu. Tā apdarē, tāpat kā Brāļu kapos Rīgā, izmantots Allažu šūnakmens, bet galvenais tēls ir sašķeltā Valmieras ģerboņa liepa. “Ansamblim ir divas daļas. Viena ir kapu vietas, otra – sašķeltā liepa, no kuras aug saknes. Atainotajos cilvēkos nav neviena agresīva kustība, nav lielgabalu. Vienā pusē Valmieras ģerbonis, otrā – tā atspiedums, pozitīvs un negatīvs. Mūsu galvenais vēstījums ir par piemiņu traģēdijas upuriem,” stāsta Juris Rapa.
Memoriāls ir atdusas vieta vairāk nekā 500 karavīriem un vairāk nekā 300 civilpersonām, kuri pārapbedīti no 13 apbedījumu vietām un kapsētām. Karavīru apbedījumu vietu aizsardzību un saglabāšanu Latvijā nosaka starpvalstu līgumi, tostarp arī likums “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības vienošanos par Latvijas apbedījumu statusu Krievijas Federācijas teritorijā un Krievijas apbedījumu statusu Latvijas Republikas teritorijā”.