Šogad 325 gadi aprit Valmiermuižas kalējam Ķīša Pēterim, pirmajam zināmajam Brāļu draudžu rokrakstu literatūras autoram, Valmieras apkārtnes Brāļu draudžu darbiniekam. Laikā no 1740. – 1770. gadam viņš pārrakstījis Brāļu draudžu vajadzībām tulkotas runas un cittautiešu hernhūtiešu ietekmē sarakstījis autobiogrāfiju, kas pārsteigusi ar psiholoģiskā pašraksturojuma bagātību, ietverot jūsmu, apjukumu, pacilātību un lepnumu.
Dzimis 1699. gadā “Lielķīšos”, Valmieras pagastā, mācījies Valmiermuižas īpašnieces baroneses fon Hallartes skolotāju sagatavošanas skolā – Brāļu draudžu seminārā, bijis viens no pirmajiem semināra beidzējiem, vēlāk bijis skolotājs seminārā Valmierā, vācu brāļiem palīdzējis apgūt latviešu valodu.
18. gadsimta pirmajā pusē piētisma mācība (no latīņu valodas pietas – godbijība, dievbijība) sāka izplatīties arī Vidzemē. Vēsturiski piētisms bija luterisma reformu kustība, kas vērsās pret dogmatisku sastingumu un baznīcas pārmērīgu pievēršanos pasaulīgām lietām. Kustības mērķis bija pārveidot baznīcu par patiesi garīgu un tikumisku organizāciju.
Kopš 1713. gada Valmieras mācītāja un vēlāk prāvesta amatā bija Kristians Gotholds Nouhauzens, ar kura starpniecību Latvijā ienāca vesela rinda piētisma mācības ietekmētu Halles universitātes audzēkņu. Tā līdz Hernhūtei nonāca ziņa, ka latviešu un igauņu zemnieki gan ir kristīti un piederīgi luteriskajai baznīcai, tomēr savu muižnieku un ortodoksālās valsts dēļ apspiesti un viņiem liegtas iespējas baudīt patiesu Dieva žēlastību.
Pēc ģenerāļa Ludviga Nikolaja fon Hallarta atraitnes Magdalēnas Elizabetes uzaicinājuma brāļi ieradās Valmiermuižā, lai šeit veidotu kopienu pēc Hernhūtes parauga. Hernhūtiešus atbalstīja arī Vidzemes landrāts ģenerālmajors Baltazars fon Kampenhauzens un vairāki citi Vidzemes muižnieki.
1738. gada 23. augustā Valmierā tika atvērts skolotāju seminārs, kura uzdevums bija sagatavot skolotājus zemnieku bērniem no pašu zemnieku vidus. Semināram bija liela piekrišana, un tas kļuva par atmodas kustības centru Vidzemē. Jau nākamajā gadā no Valmiermuižas pa visu Vidzemi izklīda semināra audzēkņi un sāka rasties skolas latviešu zemnieku bērniem. Semināram bija liela piekrišana, un tas kļuva par jaunās atmodas kustības viduspunktu. Šķesteru Pēteris, Ķīša Pēteris un citi semināra pirmie beidzēji veidoja jaunas brāļu draudzes grupas, organizējās draudzes dažādos novados.
1739. gadā Magnuss Buntebarts un Kristians Dāvids sāka noturēt dievkalpojumus arī latviešiem. Līdz tam „atmodinātie” latvieši, kā tos sauca hernhūtieši, piedalījās vācu dievkalpojumos. Drīz vien par pilntiesīgiem hernhūtiešu brāļiem tika uzņemti pirmie latviešu zemnieki. 1738.gada 12.martā kāds brālis ienācis Valmiermuižas smēdē, sasveicinājies un sacījis: „Mīļais Pestītājs ir atnācis aicināt atgriezties grēciniekus, bet ne dievbijīgos. Ar grēciniekiem viņš sēdēja pie viena galda, kopā ēda un aicināja viņus pie sevis nākt”. Vieni no pirmajiem “atmodinātajiem” minēti Šķesteru Pēteris un Ķīša Pēteris. Pēdējais savu atgriešanās piedzīvojumu apraksta savā dzīves gājumā: „Šinī brīdī manas bailes un apjukums pazuda, it kā uguns aprīti. Manas važas nokrita nost, un akmens, man nekustināms, pats no sevis novēlās no manas sirds. Šis brīdis man mūžam paliks neaizmirstams, tie bija augsti svētki, kad nu caur manu sirdi ritēja Moku Jēriņa asinis”. Līdzīgus dvēseles atgriešanās notikumus piedzīvoja tūkstošiem citu latviešu, ko viņi arī čakli fiksēja savos diārijos, jeb dzīvesgājumu aprakstos. Tās ir pirmās rakstu zīmes latviešu nacionālajā daiļliteratūrā, pirmie pašu latviešu radītie teksti. Pavasarī un vasarā Ķīša Pēterim sekoja arī citu Valmiermuižas latviešu kalpu atgriešanās, jeb modināšanas piedzīvojumi.
Pirmā vēsturē zināmā latviešu nacionālā sabiedriskā organizācija, pirrmā garīgās atmodas kuustība – Brāļu draudze tika dibināta Valmierā 1742. gada 14. aprīlī. No Valmiermuižas atmodas kustība strauji izplatījās visā Vidzemē. Jaunas draudzes veidojās dažādos novados, tajās iesaistījās ievērojams skaits zemnieku. Ir zināmi apmēram 2700 cilvēki, kas līdz 1743. gadam uzņemti hernhūtiešos, bet uz dievkalpojumiem regulāri sapulcējās ap 5000 cilvēku. Starp Brāļu draudžu locekļiem minami tādi Latvijas kultūrvēsturē nozīmīgi vārdi kā Ruģēni, Ķesteri, Skangaļi, Ķikuļi. Atmodas kustību atbalstīja arī ievērojams skaits muižnieku un vairāki luterāņu mācītāji. Brāļu draudzes paspārnē iznāca latviešu Bībeles otrais izdevums un dziesmu grāmatas, ko finansēja fon Hallarte.
Kustība darbojās līdz pat savam norietam, kas sākās jau 1743. gada 16. aprīlī ar Krievijas imperatores Elizabetes Petrovnas parakstīto aizliegumu Brāļu draudzes darbības izbeigšanai. Acīmredzami, ka viņu misija bija veicināt un ļaut iedegties pirmajai svētajai atmodas dzirkstelei latviešu tautā. Tādējādi pati latviešu tauta tapa par dzīvu dievnamu. Galvenais svētums un vērtība ir cilvēku dvēselēs, nevis taustāmās svētvietās. Tā latviešu dzimtļaudis ar savu Brāļu draudzi visiem pretspēkiem palika neuzvarami. Latvieši izveidoja savu inteliģenci un, ar laiku, savā zemē izloloja arī savu valsti.
Avoti: Nacionālā enciklopēdija, šķirkļa autors Gvido Straube
Braludraudze.lndb.lv, Dr.hist Gundars Ceipe