Viņa dzird cilvēkus. Pa īstam. Un to frekvenci Visumā, kur cilvēcība skan. Tas ir nemainīgs lielums, kas pasaules kārtību uztur, un vibrācija, kas saviļņo līdz dziļumiem. Viņa dzird cilvēkos cilvēcību un palīdz to sadzirdēt citiem.
Par nenovērtējamu darbu, vadot senioru vīru kori “Baltie bērzi”, pret tā dalībniekiem izturoties ar cieņu, iedvesmojot turpināt dziedāt un sanākt kopā, kopā arī pārvarot ikdienas raizes un svinot dzīvi, par izcilu darbību, stiprinot Dziesmu un Deju svētku kustību, kordziedāšanas kultūru, par iedvesmošanu, prasmi mācīt mūziku un redzēt to kā mākslas darbu, esot skolotājai un atrodot kopīgu valodu ar dažāda vecuma mūzikas mīļiem, svinīgā ceremonijā 17. novembrī apbalvojumu “Valmieras novada Gada cilvēks” saņēma diriģente, mūzikas pedagoģe Inga Zirne.
Šī gada 28. martā Latvijā vienīgais senioru vīru koris “Baltie bērzi” atzīmēs 30. dzimšanas dienu. Inga Zirne kopā ar Puisīšiem, tā viņa mīļi dēvē sirmos kungus, ir kopš 1995. gada. “Zelta skola, džentlmeņi. Viņos ir kas tāds, ko esam pieraduši redzēt vecās filmās un lasīt grāmatās, ne tik bieži pieredzēt ikdienā. Pirms brauciena uz koncertu vienmēr ir sagatavotas lašmaizītes, ar ko cienāt mani un koncertmeistari, vienmēr pasniegta roka, sievietei vienmēr priekšroka. Atceros pirmo mēģinājumu – kad ienācu telpā, Puisīši piecēlās kājās, pasniedza ziedu pušķi. Vienmēr apsveic Skolotāju dienā un citos godos, vienmēr ar lielu cieņu. Tas ir abpusēji – es cienu un mīlu Puisīšus un viņi atbild ar to pašu,” stāsta Inga Zirne.
Par to, kāpēc Puisīši, Inga atceras: “Sākumā tā gadījās viņus nosaukt, tas izraisīja patiku. Šķita, ka tas ir sirsnīgi un mūs ļoti satuvina. Nu jau visa Latvija zina, ka viņi man ir Puisīši. Mana vecmammīte teica, lai daru, ko gribu, bet Puisīšus nepametu. Tā arī esam vienojušies – kamēr būs vēlme tikties un dziedāt, tikmēr visi kopā arī būsim.” Un vīri ir nopietni apliecinājuši, ka to vēlas. “Mēģinājumi mums ir divas reizes nedēļā, bet viņi nāktu katru dienu, ja vien es un koncertmeistare spētu turēt līdzi. Mēs jau arī ierodamies pēdējās – Puisīši moži un priecīgi ir gatavi darbam jau pusstundu pirms mēģinājuma. Latvija, Tēvzeme, mīlestība, arī par meitenēm – to visu izdziedam dziesmās. Mēs tiekam gaidīti daudzviet Vidzemē un dziedam arī citos Latvijas novados.”
Atmiņā diriģentei zib daudz spilgtu notikumu, bet kā pirmo, kas, šķiet, visiem bijis emocionāli piesātinātākais, Inga min braucienu uz Sibīriju. “Nekad neticējām, ka tur aizbrauksim. Atradām arī mūsu korista Alfrēda, kurš tagad aizsaulē, mammas kapa vietiņu. Tik emocionāli tas bija. Un, kad Puisīši visi kopā stalti gāja cauri lidostai, tērpušies kora skaistajos uzvalkos, cilvēki pat apbrīnā atskatījās. Citā reizē, kad ieradāmies Polijā, redzējām sagaidītājos šaubas – sirmi vīri, dažiem kūjiņas, kas nu būs. Bet, kad beidzām koncertu, tas bija vienkārši kaut kas pārsteidzošs – inteliģenta publika auroja kā negudra un aplaudēja tā, ka domājām, ka jumts pacelsies.”
Diriģente atzīst, ka būt Latvijā vienīgajam senioru vīru korim nav tikai tituls, bet nenogurstoši tiek ieguldīts liels darbs, lai skanējums priecētu gan klausītājus, gan pašus koristus. “Ar vīru kori sākās mūsu Dziesmu svētku tradīcija, diemžēl mūsdienās vīru koru paliek arvien mazāk. Bet tāpēc tā ir vēl lielāka atbildība. Mums ir jāsagatavo arī individuāla programma – ik gadu, tiekoties senioru koriem no visas Latvijas, mēs vienmēr izpildām savu programmu. Tāpat arī Dziesmu svētkos. Arī šoreiz senioru koriem bija savs Dziesmu svētku koncerts, bet mums tajā – individuāla programma. Nenoliegšu, darbs ir grūts, bet vīri to uztver ļoti nopietni. Tas, ka joprojām varam četrbalsīgi dziedāt bez pavadījuma, arī ir rādītājs. Un viņi taču brauc no Palsmanes, Strenčiem, Zilākalna, Mujāniem, Smiltenes, satek no malu malām. Vidējais vecums ir ap 80 gadu, bet daži ir tik sprauni, ka grūti tikt līdzi. Un kāri ķer katru vārdu, lai tikai viss būtu apgūts tik labi, cik vien iespējams. Un to visu atsver emocijas. Piemēram, pēc koncerta Dziesmu svētkos senioru koru meitenes pat nāca klāt mūsu puišiem, teikdamas, cik viņi feini, un dažas dāmas pieķērās tā, kā mēdzam saķert laimīti pie skursteņslauķa pogas. Kaut kas ļoti īpašs viņos ir, skatītāji to jūt.”
Runājot par profesijas izvēli, Inga stāsta, ka pēc mūzikas skolas absolvēšanas bijušas šaubas, vai izvēlēties diriģenta profesiju. “Sākums pilnīgi neizprotams! Tur taču jādiriģē tukšai sienai,” atceras Inga. Bet, tiklīdz nostājusies priekšā korim, bijis skaidrs, ka šis būs profesionālais ceļš, pa kuru doties. “Nu jau es esmu vecumā, ka Valmieras Mūzikas skolā ienāk mani kādreizējie audzēkņi ar saviem bērniem pie rokas. Un daudzi no viņiem ir tādi, kuri tolaik teica, ka nekad, nemūžam, ātrāk prom. Tomēr mūzika cilvēka attīstībā dod ļoti daudz, kaut vai iemācīties klausīties un sadzirdēt labu mūziku. Tā ir kultūra, inteliģence. Turklāt ir pierādīts, ka muzicējot notiek interesanti procesi cilvēkā. Ne velti senajās kultūrās galvenās izglītības jomas bija valoda, matemātika un mūzika.”
Jautāta, kā pati atpūšas un smeļas iedvesmu, Inga atbild: “Ļoti patīk būt dabā! Kaut uz mirklīti! Saprotu, cik ļoti man tas bija vajadzīgs – smelties no dabas enerģiju, baudīt, skatīties un klausīties. Tāpēc esmu pateicīga, ka suns mani izved ārā katru dienu. Protams, mūzika ir mana atpūta un miers. Turklāt ir sakritis tā, ka darbs man ir hobijs un hobijs ir darbs. Man ir iespēja vadīt dažādus kolektīvus, kas ne tikai dod līdzsvara sajūtu, bet arī ļauj saglabāt možumu un dzīvesprieku. Man ir mani Puisīši, Jumariņa, kas arī svinēs 45. dzimšanas dienu, Kaķīši un Valmieras Mūzikas skolas bērni. Tas ir kā ģimenē – katrs bērns citādāks, bet visi vienlīdz mīļi. Un kur vēl trīs superīgie mazdēli, par kuriem milzīgs prieks!”
Apbalvojums apliecina, ka līdzcilvēki lepojas ar Ingas Zirnes devumu un paveikto, bet, jautāta, par ko viņai ir lepnums, Inga atbild: “Lepojos ar saviem vecākiem, ka viņi mani tādu ir izaudzinājuši, tādu, kura redz, dzird un sajūt. Bez tā mūzikā nevar, dzīvē jau arī nē. Lepojos, ka esmu izaudzinājusi brīnišķīgu dēlu! Esmu laimīga, ka apkārt man ir tik daudz jauku cilvēku! Lepojos, ka esmu valmieriete, ka mums ir Valmieras Mūzikas skola! Lepojos, ka esmu latviete, ka mums ir iespēja dzīvot savā zemē, būt brīviem un laimīgiem!”
