30.decembrī sveikti trīs Dimanta pāri – laulībā pavadīti 60 gadi – Andris un Ruta Rākini, Andrejs un Isvalda Brenči, Jānis un Irēna Dunkuri.
Andris un Ruta Rākini
Andris un Ruta Rākini
Andrim un Rutai nebija viegla bērnība, agri palikuši bez viena vai abiem vecākiem, strauji nācās pieaugt, lai varētu sākt strādāt un paši sevi nodrošināt. Pāris satikās Jaunburtnieku pagasta Lauku brigādē. Andrim bija iepatikusies Ruta un viņš sāka izrādīt savas simpātijas. Ruta stāsta, ka rudens, kurā abi iepazinās, bija ļoti skaists, šim laikam īpašu noskaņu piešķīrsa kuļmašīnu rūkoņa. Ne vien kopīgā darbā aizvadītas stundas, bet arī apmeklētas balles Vecpuišu parkā. Līdz pirms 60 gadiem 31.decembrī viens otram teica “jā” vārdu.
Pāris aizvadījuši piepildītus darba gadus, bet tagad devušies pelnītā atpūtā. Ruta strādājusi par slaucēju kolhozā Kocēnu pagastā, strādājusi arī Kocēnu veikalā un Vidzemes slimnīcā. Andris atceras, ka viņam skolas gados ļoti patika zīmēt, tomēr dzīvē notika tā, ka pēc dienesta armijā, viņš ieguva virpotāja profesiju. Andris ir strādājis ugunsdzēšanas iekārtas rūpnīcā, vēlāk arī kopā ar Rutu kolhozā Kocēnu pagastā un Latvijas autoceļu uzturētāja Valmieras ceļu rajona Valmieras iecirkņa pārvaldē.
Pāra dzīve vienmēr ritējusi Valmieras tuvumā, uz pilsētu pārcēlās dzīvot pirms 20 gadiem.
Ruta un Andris ir izaudzinājuši četrus bērnus – divas meitas un divus dēlus un nu jau var lepoties arī ar deviņiem mazbērniem un sešiem mazmazbērniem.
Paralēli noslogotajai darba dzīvei un rūpēm par bērniem, pāris atradis laiku arī saviem hobijiem un interesēm. Abi kopīgi lolojuši dārzu, ko iespēju robežās uztur joprojām. Ruta atklāja, ka viņas sirdslieta ir adīšana un izšūšana, bet šobrīd viņa aizraujas arī dažāda materiāla ziloņu kolekcionēšanu. Savukārt Andrim spēka gados prieku sagādājusi makšķerēšana, ko diemžēl pašlaik vairāk nav iespējams īstenot veselības dēļ. Tagad par viņa iecienītu nodarbi ir kļuvusi aktīva krustvārdu mīklu risināšana un kopīga puzļu likšana ar sievu Rutu.
Andrejs un Isvalda Brenči
Andrejs un Isvalda Brenči
Andrejs un Isvalda iepazinās Smiltenes tehnikumā, kur Isvalda mācījās par zootehniķi un Andrejs par veterinārfeldšeri. Abi viens otru ieraudzīja skolas dienesta viesnīcā un sāka satikties. Pēc skolas beigšanas abu ceļi pašķīrās – Isvalda tika norīkota darbā Malnavas tehnikumā, Andrejs uz Naukšēnu veterināro iecirkni. Tomēr skolas laikā uzsāktā draudzība turpinājās ar vēstuļu palīdzību.
Pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas absolvēšana Isvalda enerģiju ieguldīja, strādājot Imanta Sudmaļa kolhozā par zootehniķi. Andrejs atgriezās no dienesta armijā un turpināja darbu iepriekšējā darba vietā Naukšēnos. Pāris nu jau viens otram atradās pavisam tuvu un 1960.gada 19.novembrī Naukšēnu ciemā Isvalda un Andrejs mija gredzenus šaurā lokā, klātesot vedējiem. Tika uzsākta pašu veidota jaunās ģimenes kopdzīve.
Pēc trīs gadiem, kas pavadīti Arakstē, pāris pārcēlās uz Matīšiem. Isvalda strādāja Matīšu vidusskolā un pēc tam kolhozā Matīšu pagastā par fermu pārzini, bet Andrejs pēc darba Lauksaimniecības produktu valsts iepirkuma inspekcijā sāka strādāt Lauksaimniecības pārvaldē. 1974.gadā Brenču ģimene uzsāka dzīvi Valmierā. Pēdējā darba vieta pirms došanās pensijā Isvaldai bija Valsts apdrošināšanas inspekcijā, Andrejam – Ūdensvada un kanalizācijas pārvaldē.
Andrejs dalās atmiņās, ka piedzīvojuši arī ļoti grūtus laikus, tomēr viens otram palīdzējuši tos izturēt.
Pāris lepojas par diviem dēliem, četriem mazbērniem un trīs mazmazdēliem, kuru zvans vai apciemojums vienmēr priecē. Andrejs un Isvalda viņiem nekad neatsaka padomu.
Andrejs norādīja, ka viņam vienmēr patikušas medības, sports, jo īpaši volejbols, vieglatlētika un slēpošana. Isvalda atbalstījusi un jutusi līdzi Andrejam. Abu kopīgais vaļasprieks bija pašu iekopts dārziņš, dārza darbos palīdzēja arī bērni. Pāris agrāk labprāt arī kopīgi ogoja un sēņoja, bet pašlaik diemžēl veselība vairāk neļauj ar to nodarboties. Toties ir rastas jaunas interesantas nodarbes – televīzijas skatīšanās, avīžu, žurnālu lasīšana un krustvārdu mīklu minēšana.
Jānis un Irēna Dunkuri
Jānis un Irēna Dunkuri
Jānis un Irēna ir valmierieši, kuri satikās Cēsīs skolas laikā, kad Irēna mācījās Cēsu medicīnas māsu skolā, savukārt Jānis Cēsu profesionāli tehniskajā skolā.
Irēna pastāstīja, ka pēc skolas beigšanas abi lēmuši par ģimenes dibināšanu un apprecējušies.
Irēna un Jānis ir izaudzinājuši un izskolojuši divus dēlus. Piedzīvojot smagu un sāpīgu zaudējumu, diemžēl no viena dēla, kurš Valmierā strādāja par ārstu, nācās pāragri atvadīties. Otrs dēls dzīvo un strādā Jelgavā par juristu. Savukārt abas vedeklas pārim ir kļuvušas tik tuvas kā meitas, ar kurām esot ļoti labas un jaukas attiecības. Pāra ikdienu gaišāku dara ģimenes jaunākā paaudze – četri mazbērni un divi mazmazdēli, kuru gaitām var just līdzi.
Jānis norāda, ka abi ar sievu joprojām dzīvo laimīgi un saticīgi.
Pateicamies 2020.gada Dimanta pāriem par uzticēšanos un atļauju dalīties ar savas mīlestības un kopdzīves stāstiem! Lai šie stāsti ir iedvesma un paraugs jaunajiem valmieriešiem, kuri vēl tikai plāno dibināt ģimeni vai pašlaik sper savas kopīgas laulības pirmos soļus.
Jāpiemin, ka 2020.gada 28.augustā tika sveikts vēl viens šī gada Dimanta pāris – Jānis un Inta Eškini. Plašāka informācija par pāra dzīvesstāstu pieejama šeit. Līdz ar to 2020.gadā Valmierā pavisam kopā godināti četri Dimanta pāri.
2020.gada Dimanta pāriem vēlam stipru veselību arī turpmāk, mīlestību un savstarpēju cieņu!
Tāpat 2020.gada decembra sākumā sveikti 14 Zelta pāri, kuri šogad atzīmēja Zelta kāzu jubileju – laulībā nodzīvoti 50 gadi – un kuri ir Valmieras pilsētas iedzīvotāji. Zelta pāru sveikšana notika jau 14.reizi.
Valmieras pilsētas pašvaldības 2016.gada 28.aprīļa domes sēdē apstiprināja Valmieras pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas svinīgo ceremoniju “Gada Zelta pāris” un “Gada Dimanta pāris” nolikumu. Šo svinīgo ceremoniju mērķis ir stiprināt ģimenes un laulības lomu mūsdienu sabiedrībā, kā arī godāt vērtības – ģimeni un laulību.
Foto: pexels.com