Ervins Volfeils (Ervins Reinholds Adalberts Volfeils) ir viens no 20. gadsimta sākuma populārākajiem Latvijas vācbaltiešu māksliniekiem. Ainavists, grafiķis un mākslas pedagogs. Viņa darbos precīzi un ar lielu līdzsvara un miera izjūtu attēloti Latvijas ainavu un pilsētu skati, ēkas un interjeri.
Dzimis 1900. gada 1. martā Ipiķu pagastā dzirnavu nomnieka Reinholda un Otīlijas Volfeilu ģimenē. Pirmo izglītību ieguvis Ipiķu pagastskolā, pēc tam mācījies Rūjienas pamatskolā un Rūjienas tirdzniecības skolā. Šajā laikā arī nopietni pievērsies zīmēšanai.
Pirmā pasaules kara laikā Volfeilu ģimene pārcēlās uz Pļaviņām, kur tēvs uzbūvēja māju Daugavas krastā, ūdensdzirnavas ar elektrostaciju, vilnas vērptuvi un austuvi.
1919. gadā E.Volfeilu mobilizēja Latvijas armijā, viņš piedalījās Latvijas neatkarības kara cīņās ar Bermonta vienībām Zemgalē un Kurzemē, kā arī Latgales atbrīvošanas cīņās. Arī kara laikā izpaudās viņa talants zīmēšanā, kad viņš uz bērza tāss zīmēja jautras karavīru figūras, kuras dienesta biedri sūtīja uz mājam kā pastkartes.
Pēc demobilizācijas 1921. gadā E.Volfeils sāka mācīties Latvijas Mākslas akadēmijā, būdams viens no pirmajiem studentiem, un 1929. gadā absolvēja Riharda Zariņa vadīto grafikas meistardarbnīcu, iegūstot mākslinieka grafiķa grādu. Paralēli studijām Latvijas Mākslas akadēmijā E.Volfeils 1924. gadā pabeidza Berlīnē izdotā žurnāla Die Kunstschule gleznošanas un zīmēšanas tālmācības kursu, bet vēlāk studiju nolūkos apceļoja Austriju, Itāliju un Vāciju.
No 1929. līdz 1939. gadam E. Volfeils strādāja par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Madonas un Cesvaines ģimnāzijā, organizēja mākslas izstādes un veidoja dekorācijas vietējo amatieru un skolēnu trupas teātra uzvedumiem. Pēc E. Volfeila meta tika darināta piemiņas plāksne brīvības cīņās kritušajiem Cesvaines luterāņu baznīcā un Madonas ģimnāzijas karogs. Šajā laikā E. Volfeils daudz gleznoja Cesvaines pils kopskatus, interjeru un arhitektoniskās detaļas. Skolas vasaras brīvlaikā mākslinieks ar divriteni apceļoja Latviju un gleznoja.
Akvareļu gleznošanas procesā E. Volfeils apzināti izvairījās no tehnikas piedāvātajām nejaušībām, kuras neļauj prognozēt gala rezultātu. E. Volfeilam izveidojās savs īpatnējs stils, kurā valdzina reālistiski precīzi fiksēts dabas un arhitektūras formu skaistums, parādot gaismas efektus un piedāvājot attēlu kā detalizētu arhitektūras attēlojuma vēstījumu. Latvijas ainava un pilsētu arhitektūra bija noteicošā viņa mākslinieciski poētisko pārdomu rosinātāja.
No 1926. līdz 1929. gadam Latvijas telegrāfa aģentūra (LETA) izdeva krāsainu Latvijas ainavu atklātņu sēriju. No 162 atklātnēm 102 bija E. Volfeila darbu reprodukcijas. Pastkartēs bija attēloti ap 20 Latvijas pilsētu skati un ainavas. 1924. gadā E. Volfeils uzgleznoja Rīgas vecpilsētas atklātņu sēriju. Pirmās 18 atklātnes iznāca 1925. gadā. Pēc tam mākslinieks apceļoja Latviju, lai gleznotu, un 1926. gadā apgāds izdeva 36 pastkartes ar Kurzemes ainavu motīviem, 1927. gadā reproducēja 24 akvareļus, bet 1928. gadā – 18. Visas atklātnes raksturo tieša emocionalitāte ar labu dokumentāli precīzu konkrētās vietas attēlojuma perfekciju.
Vācbaltiešu izceļošanas laikā 1939. gadā E. Volfeils kopā ar ģimeni devās prom no Latvijas. Ģimene tika nometināta Pozenē (mūsdienās Poznaņa, Polijā). No 1941. līdz 1943. gadam E. Volfeils dienēja Vācijas bruņoto spēku – vērmahta rindās, bet viņu no aktīvā karadienesta atbrīvoja kā neaizvietojamu speciālistu, un mākslinieks sāka strādāt par galveno restauratoru Ķeizara Frīdriha Pozenes mākslas muzejā.1945. gada janvārī viņu iesauca militarizētās folkšturma vienības rindās, un drīz viņš nonāca Padomju Sociālistisko Republiku Savienības armijas gūstekņu nometnē Polijā. Pēc atbrīvošanas viņš kopā ar ģimeni uz pastāvīgu dzīvi apmetās Vācijas Lejassaksijas pilsētā Hermansburgā un pēc tam Hannoverē. Šajā laikā E. Volfeils gleznoja ainavas akvareļa un eļļas tehnikās. No 1949. līdz 1951. gadam mākslinieks radīja krāsainu linogriezumu sēriju ar Hermansburgas arhitektūras un apkārtnes ainavas motīviem.
E. Volfeila apjomīgais mākslinieka devums atklāj unikālu kultūrvēstures mantojumu, kas ļauj labāk izprast 20. gadsimta pirmajā pusē Latvijā strādājuša mākslinieka radošo rokrakstu un laikmetam raksturīgo estētiku. E. Volfeils savos darbos parādīja, ka vācbaltieši starpkaru Latvijā izjuta sevi kā Latvijas valstij piederīgus un strādāja tās interesēs.
E. Volfeils piedalījies izstādēs Jūrmalā, Bauskā, Madonā, Kultūras fonda rīkotajās Latvijas mākslas izstādēs, kā arī izstādēs Poznaņā un Celles mākslinieku apvienības izstādēs Vācijā. Padomju okupācijas gados E. Volfeila veikums tika noklusēts, un Latvijas mākslas apritē viņa vārds atgriezās 2000. gadā, kad mākslinieka 100. jubilejai veltītā viņa darbu ceļojošā izstāde notika vairākās Latvijas pilsētās, arī Rūjienā un Valmierā.
Mākslinieks devās mūžībā 1991. gadā Hannoverē, Vācijā un apglabāts Bīlefeldes Lemershāgenas kapos.
Avots: Nacionālā enciklopēdija, šķirkļa autors Aivars Leitis