Šķiet, ka redz viņa vairāk nekā citi. Un uz visu skatās, it kā tas iepriekš vēl nekad nebūtu piedzīvots. Iespējams, tāpēc pie viņas atnāk vārdi ar dziļāko nozīmi. Katram tie trāpa citādi, liekot satikt sevi. Viks viņas trīsrindes dēvē par skrīnām – lai no šī brīža latviešu valodā ir jauns sugas vārds!
“Tamāra savas trīsrindes raksta pašas izlolotā formā – formā, kurā galveno lomu spēlē neordinārs sastatījums, kad, blakus novietoti, sastopas un attopas citkārt visai attālināti jēdzieni, tēli vai to detaļas, tādējādi radot pārsteiguma efektu, kas, starp citu, ir arī viens no autores mērķiem.” Tie ir rakstnieka Vika vārdi. “Trīsrindes izvelk no cilvēka domas un liek viņam izprast, kāpēc tieši šīs. Tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Tāpēc, man šķiet, ka tikšanās ar lasītāju ir svarīgāka par grāmatu, jo grāmata, kas nonāk pie lasītāja, ir melnraksts, tikai man ir tīrraksts. Tiekoties mēs apmaināmies ar enerģiju. Tā ir kā dzīvība, kas rada, kaut gan to neredzam. Valmieras stikla šķiedrā strādāju ar mikro šķiedru, diegiem, ko pat redzēt nevar, bet ko tie rada! Līdzīgi ir ar enerģiju. Mainās enerģija, garīgi radot, tur tas spēks. Kaut gan, runājot par redzēšanu, man Valmiera ir kā gaismas kolona. Tādas kolonas te ir – enerģētiski radošas un garīgas,” stāsta dzejniece Tamāra Skrīna.
Tamāra Skrīna pasaka vienlaikus maz un ļoti daudz. Viņas vārdi ir kā dialogs. Tikai līdz ar pirmajiem vārdiem viņa meistarīgi pazūd, un izrādās, ka lasītāja sarunas partneris ir viņš pats. “Tā ir tā jēga – visīsākā forma. Kā trijās rindās pateikt vairāk nekā romānā? Ir svarīgi apzināties, ka viss vajadzīgais ir manī pašā. Kā es tajā brīdī jutīšos, tā arī vārdus uztveršu. Vārds liek caurdzīvot pašam sevi. Vēl svarīgi ir mācīties aizmirst. Ja man kaut kas sāk traucēt, es domās pārgriežu šādu saiti. Ir tiešām jāmācās atteikties, nepiesaistīties, aiziet un neatvadīties, ieraudzīt pirmo reizi.”
“Tamāru Skrīnu lasīt nepavisam nav garlaicīgi. Viņas trīsrindēs ir tik pulka visa kā – atradīsiet gan I.Ziedoņa, S.Dalī, gan dainu, gan sengrieķu mītu motīvus, bet par visu vairāk sastapsiet sirds patikšanu domāt un rotaļāties ar vārdu.. Viņas trīsrindes nav haikas. Es dēvēju tās par skrīnām, tāpēc lai no šī brīža latviešu valodā ir jauns sugas vārds,” raksta Viks 2012.gadā.
Dzejniece neizmanto elektroierīces un izvēlas savrupu dzīvesveidu. Viņa aicina piedzīvot, viņa uzsver, ka katrs šķietamais sīkums ir liels. “Vista ir pēdīgā dinozauru pēctece. Vai šādu saikni maz var aptvert? Mani vecāki bija brīvdomātāji. Esmu augusi ar domu, ka vienlaikus esmu viena, bet esmu arī daudzi. Paskatīsimies vēl kādu piemēru – sniegpārsliņa. Katra ir atšķirīga, tās cita citu neatkārto, tās nav jāpārveido. Iztēlei nav robežu, tikai cilvēka prāts netiek līdzi. Mēs varam tikai vērot pasauli un piedzīvot. Mans dzīvības spēks ir dzeja.”