Saruna ar fotogrāfu Ansi Starku par pilsētas un fotogrāfijas attiecībām. Ansis Starks plašāk pazīstams kā arhitektūras fotogrāfs, pārdomātā darba ar telpu dēļ mākslinieki un kuratori viņu labprāt aicina dokumentēt izstādes, tāpat viņš ļoti uzmanīgi pēta portretējamos cilvēkus, fotografējot žurnālam “Rīgas Laiks”. Intervijās viņš bieži piemin, ka viņa skolotāji fotomākslā ir arhitekti un mākslinieki, kuriem viņš fotografē, un galvenais attēlā viņam vienmēr paliek cilvēciskais mērogs. Runā viņš tikpat lēni un apdomīgi kā bildē.
Ansis brauca uz Valmieru un apkārtnes mazpilsētām divus gadus, lai tiktu skaidrībā, kā tajās iekārtota telpa, ievērotu mazas neatbilstības un absurdus savienojumus. Tas, ko viņš tur ieraudzījis, ir apskatāms 31. martā atklātajā izstādē Valmieras Vecpuišu parkā, kura būs atpskatāma līdz 24. maijam.
Kā tu nokļuvi Valmierā?
Valmiera mani uzaicināja kultūras programmas “Dinamiskā pilsēta” sakarā. Tiku aicināts atbraukt un papētīt pilsētu ar savu pieeju fotogrāfijai. Mērķis bija uztaisīt ilustrācijas, tādu kā Valmieras portretu.
Saņēmu arī mākslinieces Sigitas Sniegs vadlīnijas, piemēram, meklēt iespējamas atsauces uz konstruktīvismu, un vēl dažas citas norādes. Tās paturot prātā, es klīdu pa Valmieru un mēģināju piemeklēt, kas man ar tām asociējas, un skatīties, ko es te vispār ieraugu.
Uzaicināts tiku savu Instagram bilžu dēļ, precīzāk, tajās redzamās sižetiskās pieejas dēļ. Tā bija pirmā reize, kad es līdzīgā veidā gāju fotografēt ar lielāku kameru. Jo parasti savus atradums fiksēju ar telefona kameru, bet tai, protams, trūkst tehniskās kvalitātes, toties tā ir ārkārtīgi ērta, un arī attēla dziļuma trūkums ļoti noder tiem sižetiem, kurus es ikdienā pamanu un izlieku šajā sociālajā tīklā. Ar profesionālo kameru ir citādāk, nevar gluži kopēt to pašu. Ir redzētas fotogrāfijas, kas taisītas ar lielo kameru burtiski tādā pašā veidā, bet kaut kā tur trūkst.
Tas bija sapņu darbs – staigāt pa pilsētu, priecāties par atradumiem un fotografēt.
Parasti, kad saņemu jaunu, nezināmu uzdevumu, sākumā galvā iezogas visādi priekšstati par to, kas no manis tiek sagaidīts, un tās ir manis paša iedomas, tie tēli, kas man uzburas. Kādu laiku es ar tiem pavadu, bet tad, pilnīgi neticami, izrādās, ka “nē, nē, tieši tas, kas Instagram, tieši tas arī būtu vajadzīgs”. Biju pārsteigts, jo es to Instagram uztveru nenopietni, lai gan laika un uzmanības ziņā, tas galīgi nav nenopietni.
Apraksti pašu fotografēšanas procesu. Kā tu darbojies pilsētā?
Pašā sākumā mani izveda tūrē, kurā fotoaparātu nemaz neņēmu līdzi. Daļu izbraukājām ar auto, Valmieras takām un citām vietām zibenīgā tempā izskrējām cauri ar kājām. Man bija piešķirta tik azartiska gide, ka es knapi varēju tikt līdzi. Tikai mazliet ar telefonu piefiksēju interesantākās vietas, kur varētu atgriezties. Šādai pieejai ir arī risks: ja ātrumā ar telefonu noķertā bilde sanāk labi, to var neizdoties atkārtot ar lielo kameru – maģiskais mirklis ir it kā iztērēts.
Protams, ir dažādi apkārtceļi un paņēmieni, kā pietaupīt īsto brīdi, varbūt vajag ne tik ļoti pievērsties pirmajā reizē un noskatīt vietu tikai tā – ar sānskatu. Man fotografējot ir svarīgi, ka es sajūtu to vietu pat pirms redzu attēlu kamerā, ka piedalos procesā un piedzīvoju to ar visu ķermeni. Tādēļ mani īsti neaizrauj arhitektūras maketu fotografēšana, kas ir tāda kā sevis pārcelšana no ķermeniskā mēroga uz baktēriju skatpunktu. Man patīk tieši cilvēciskais mērogs, tāpēc visbiežāk fotografēju arhitektūru, telpas, vidi, lai arī cik plaša var būt vide kā telpa.
Fotografēšana ir ne tikai vizuāls baudījums un gandarījums par galarezultātu, bet arī ķermeniska pieredze, cilvēciskais skatupunkts un mērogs.
Ar vienu sižetu atgadījās tas zudušās maģijas stāsts. Nonācu pie nepabeigtas būves – pacelta ģeometriska konstrukcija un ar niedrēm aizaugusi apakša. Kameras nebija līdzi. Ieraudzīju, cik šī vieta un visa apkārtne ir brīnišķīga, un ar telefonu izbildējos krustu šķērsu. Man likās, ka tas nebūs vajadzīgs darbam, tikai Instagram kontam. Bet tad, mājās apskatot bildes, sapratu, ka tomēr ir labi, atbilst tēmai un ir jānobildē ar lielo kameru. Tad es piemeklēju to pašu diennakts laiku un laikapstākļus, atgriezos un sabildēju. It kā viss bija – gan atradu vēl jaunus neparastus skatpunktus, gan mēģināju noķert tos interesantos momentus, ko biju pamanījis telefona bildēs –, bet tomēr nebija! Lai gan viss šķita identiski, tas pats laiks, saule un skaidrs vakars, varbūt tikai mazliet trūcīgāka gaisma, bet burvība bija zudusi. Pirmajās bildēs redzama asā ģeometrija un rietošajā saulē mirdzošās niedres, bet pēc tam palika tikai kādi 20 % no iepriekšējās gaismas. Nupat vēlreiz pāršķirstīju telefona bildes, un tur ir – pirmreizības burvīgums, ko nevar atkārtot.
Kā tu atlasīji bildes izstādei? Kas tās visas vieno?
Es atcerējos, ka, redzot atlasītās fotogrāfijas un arī visu pārējo materiālu, tu izteici piebildi, ka izstādes izlase ir it kā tukša. Nākot uz sarunu, es domāju, ka, iespējams, tas arī ir viens no kritērijiem. Gribējās brīvumu un tukšumu. Vai tas darbosies, izliekot bildes pilsētā, to redzēsim. Izvēle bija daļēji racionāla, daļēji intuitīva. Bija vairāki varianti, ko rādīt, ko stāstīt un kombinēt. Gala izlasi var salīdzināt ar mūzikas iedarbību – ne pārāk racionāla, informatīva, vairāk asociatīva. Asociatīva, jo balstās formu un līniju valodā, kas man ir svarīga. Es barojos no kompozīcijām, no formu kombinācijām – tās man ir interesantas vienmēr. Savukārt racionālais moments parādās, piemēram, šai bildē – droši vien nezinātājs nepateiks, kur tas ir.
Šis ir piemērs, kas ilustrē racionālā un asociatīvā apvienojumu. Pastaigās pa Valmieru piefiksēju jaunas daudzdzīvokļu ēkas – pašvaldības būvētus mājokļus, kas tika zibenīgi izpirkti. Tas bija veiksmīgs projekts un laikam arī labs rezultāts. Ilustrējot Valmieru, šķita, ka būtu labi pievērsties šim objektam un to parādīt. Tad bija staigāšana riņķī apkārt, atspulgi peļķēs un vēl visādi meklējumi, beigās es ieraudzīju šo rakursu ar būvmateriālu placi priekšplānā. Pēc tam bilde un kopējais iespaids man un arī pārējiem komandā transformējās uz Francijas dienvidiem un Vidusjūras piekrastes noskaņu. Racionālais nodoms ir palicis fonā, māja ir atpazīstama tiem, kas to zina, bet viss pārējais, pievienotā vērtība, ir aizgājis tēlainā virzienā. Tādā virzienā es arī skatos, man patīk visu laiku kaut ko ieraudzīt – citas vārdu nozīmes, citas formu nozīmes, un bieži vien, to pamanot, tās izsaka kaut ko aktuālu.
Cik varu nojaust savu darbošanās rezultātu fotogrāfijā, es sapratu, ka atsvešinātība ir man būtisks motīvs. Atsvešinātība arī pozitīvā ziņā kā distancēšanās un iespēja paskatīties uz ierasto citādāk – atgriezties ierastajā jau ar citu ideju. Kad es darbojos, esmu aizņemts ar procesu, dažreiz pašam var likties, ka man nav viena izteikta, vienojoša vēstījuma, bet īstenībā te jau tas ir!
Vēl man raksturīgs piegājiens fotogrāfijā – es vairos no viennozīmīga izteiksmīguma.
Man pat interesē, ka sižets varbūt ir salīdzinoši necils, bet es tam pievēršu maksimālu uzmanību, un man ir pārliecība, ka tas darbosies pēc tam tālāk, ka tas attēls darbosies!
Tā reizēm ir interese pievērst uzmanību, cik iespējams, nekam.
Šajā bildē, manuprāt, akcentēts tas, ka skatītājs attēlu vai telpu redz ļoti sadalīti. Cilvēks, tāds pats garāmgājējs kā tu, var skatīties uz celtni, bet nepamanīt priekšplānu, var redzēt kaut ko lielu, nozīmīgu, bet nepamanīt svarīgas detaļas, kas ir daiļa no ainas. Vai tā ir?
Droši vien katru reizi ir cits skaidrojums un pamatojums, kāpēc esmu kaut ko nofotografējis. Konkrētajā Mazsalacas bildē tā ir riepa vēsturiskas ēkas priekšā. Gribas šādu interesantu momentu saglabāt, jo citādi tā būtu kaut kāda kalendāra bilde, un tādas jau ir.
Man ir vajadzīgs skatītājs, es esmu tikai starpposms. Es nobildēju attēlu, bet neko konkrētu nevēstu, tas ir mana piegājiena pamatā. Tāda nosacīti dokumentāla pieeja, jo es neiejaucos lietu kārtībā vai izkārtojumā. Es tikai pamanu, un man to vajag nobildēt, jo bez riepas būtu vienkārši ēka, parks. Un man pašam nav jāskaidro, ko riepa tur ievieš, bet tā noteikti bija vajadzīga. Kā tas darbojas tālāk, es reti kad uzzinu. Atgriezenisko saiti pārāk bieži nesaņemu, bet reizēm sanāk parunāties.
Šeit mani pārsteidza, cik divi savstarpēji nesaistīti objekti – skola un dzīvojamās mājas šķūnīši pāri ielai – draudzīgi kārtojas un sasaucas. Ja es bildētu tikai skolu, tas būtu nesen būvētas arhitektūras atrādīšana, bet interesanti ir to parādīt kontekstā. Un konteksti, protams, var būt dažādi. Es to darīju caur formu saspēli, pārāk nedomājot, kā tas tiks saprasts. Tālāko interpretāciju es atstāju skatītājiem. Man ir svarīgi parūpēties par to, kas notiek kadrā, par ģeometriju un kompozīciju.
Kas bija visgrūtākais darbā?
Šāda veida darbi nav mana ikdiena, tāpēc, kā jau pie pirmās reizes, mazliet uztraucos. Man bija bažas, vai ar saviem atradumiem es kaut kā nedegradēju Valmieru. Par to es visu laiku domāju. Vai es ar savu skatījumu netraumēju skaistumu un vērtības, kuras tur neapšaubāmi ir? Cīnījos arī ar savu iekšējo balsi, kas piedāvāja uzņemt tādus stereotipiskus attēlus kā “Baznīca”, “Laukums” vai “Gaujmala”. Man vajadzēja kādu laiciņu, lai sevi nomierinātu, ka viss kārtībā, es daru savu lietu. Un es arī nepretendēju te kaut ko pārdefinēt, vienkārši piedāvāju vēl vienu skatījumu.
Vai tu zināji, ka bildes tiks izstādītas ārā?
Nē, kad fotografēju, par izstādi pat nedomāju. Tas kļuva skaidrs tikai tagad, to gatavojot. Un es neesmu izsvēris, vai bildes ir īpaši piemērotas izstādīšanai ārtelpā. Skatīsimies, kā tas darbosies. Bet, pašu izlasi pārskatot, man tā joprojām šķiet harmoniska. Konkrētāku vai priekšmetiskāku vadmotīvu negribējās ieviest. Vadmotīvs ir viegls absurds – it kā normālas lietas, bet tad pa vidu ir bildes, kas pārkāpj vai izaicina tradicionālo kārtību, normalitāti, piemēram, durvju atspulgs spogulī, durvis, kas nesniedzas līdz grīdai, vai lidotāja krūšu tēls Rūjienas mācītājmuižas parkā, kurš kokiem līdzīgās faktūras un postamenta trūkuma dēļ gandrīz nav pamanāms.
Konkrētāku vai priekšmetiskāku vadmotīvu negribējās ieviest. Izstādes vadmotīvs ir viegls absurds.
Tu minēji konstruktīvismu kā vienu no pasūtītāja vadlīnijām. Kā tas izpaužas?
Konstruktīvismu pavisam tīrā un burtiskā veidā, tik monumentāli kā Gustavam Klucim, man bija grūti īstenot fotogrāfiski. Ar manu fotografēšanas rokrakstu un stilu bija grūti attēlot kaut ko patiesi monumentālu, jo šķiet, ka Latvijas mērogs tomēr ir pieticīgāks.
Iespaids, pēc kā es vadījos savā izjūtā, bija konstrukcijas un foto montāža. Katrā atsevišķā izstādes fotogrāfijā tas ir ļoti vāji manāms, tomēr bija vadlīnija, pie kā turēties. Piemēram, teātra sāns un tirdzniecības centa aizmugure ir tāda ļoti nosacīta nodeva konstruktīvismam.
Racionālais grauds, kas mani pievilka un lika riņķot ap šo vietu, meklēt visādus kadrus, iespējamas sakritības un citas nozīmes, ir nesamērīgi milzīgais tirdzniecības centrs pašā pilsētas vidū. Vismaz emocionāli tas ir milzonīgs, nekas cits Valmierā nav tādā mērogā.
Savukārt turpat, pāri ielai, stāv teātra ēka ar saviem apjomiem un formu risinājumiem, kas ir gan arhitekta Modra Ģelža domas koncentrācija, gan laikmeta liecība. Tā forma, ķieģeļi, estētika, tāpat kā mūzika, iedarbojas emocionāli. Tik labi, ka tur atrodas teātris, kas virza domas citos virzienos un plašumos, un tā ēka, kas kalpo kā atsvars ne tikai iepirkšanās klucim kaimiņos, bet arī tām vizuālajām šausmām, kas rodas no visu māju noklāšanas ar putuplastu jeb siltināšanas (es, protams, neapstrīdu tās racionālo pamatojumu).
Vēl viena neliela, asociatīva norāde uz konstruktīvismu ir fotogrāfija ar baznīcu. Vienu no retajiem vēsturiskajiem objektiem izvēlējos atstāt fonā un priekšplānā ielikt apziņošanas sirēnu, kas man atgādina par konstruktīvisma ruporu. Rupors kā vizuāls simbols un jauda, kas piemita šim virzienam, arī bija vēstoša, kliedzoša.
Cik dienas tu kopumā pavadīji Valmierā?
Tās bija vairākas nedēļas divu gadu laikā. Pirmajā reize bija tikai Valmiera, nākamajā – arī novada pilsētas: Mazsalaca, Strenči, Seda un Rūjiena, kuras tādā pašā veidā izstaigāju.
Kāda ir Valmiera, salīdzinot ar Rīgu vai citam pilsētām?
Mērogs mazāks, tas laikam ir vienīgais aspekts. Citādi es droši vien meklēju to, ko es gribu atrast, un es to daru jebkur. Līdz šim visās vietās, kurās esmu pabijis ārpus Rīgas, tā ir sanācis. Man visur turpinās tie paši sižeti, es visur atrodu līdzīga veida vizuālus jokus un pārpratumus.
Var arī teikt, ka izstādē drīzāk ir mans vadmotīvs ar Valmieras elementiem, ilustrācijām – esmu izmantojis Valmieras vidi, lai stāstītu savu ne līdz galam apjaušamo vēstījumu.
Rīga ir ļoti slāņaina, blakus spēj sadzīvot dažādu vēsturisko laikmetu apbūve. Valmiera var izvērsties telpā, nav tik koncentrēta, bet šķiet ļoti fragmentēta. Tavās bildēs arī ir dīvainās kombinācijas, kas parāda dažādu laikmetu un tipu apbūvi blakus.
Jā, tās dažas privātmājas, kas ir palikušas vēlāk uzbūvētu daudzdzīvokļu ēku ielenkumā, piesaistīja manu uzmanību. Tas nav tikai Valmieras fenomens, to var novērot arī Rīgā un citās pilsētās. Konkrētā privātmāja daudzstāvu māju pagalma pašā centrā ir pilnīgi noslēgusies aiz necaurredzama žoga – ļoti īpatnēja kombinācija!
Ja tev tagad piedāvātu izvelēties dzīves vietu Valmierā, kura tā būtu?
Man liekas, vēl būtu jāpastaigā.
Tev ir kaut kādi rituāli? Piemēram, tu katru dienu publicē bildes Instagram.
Tā sanāk, gandrīz katru dienu.
Bet ir kaut kāds rituāls, kas tev liek iet un fotografēt?
Darbs, veikals, ikdiena liek. Uz pirkstiem varētu saskaitīt reizes, kad esmu speciāli gājis kaut ko fotografēt. Tas notiek pa ceļam, tad, kad nevar paiet garām. Neeju speciāli ar domu: “Jānobildē kaut kas, lai var ielikt Instagram”. Es tās nepareizības un jokus pamanu visu laiku. Darbs vai citas gaitas aizved jaunā vienā, tur atkal ir ko pamanīt, tā es visu laiku kaut ko atrodu un tas nekad nebeidzas.
Ko tu sagaidi no šīs izstādes? Vai uzskati, ka tavs darbs ir pabeigts vai tas noslēgsies tad, kad beigsies izstāde?
Viltīgs jautājums! Es domāju, ka mans darbs beigsies tad, kad izstāde būs uzlikta, un pārējais jau būs sekas. Jā, es esmu gatavs pieņemt visu.
Ko tu doma par cilvēku, kurš nāks un skatīsies izstādi?
Es domāju tikai to, ka varbūt viņam kaut kas iepatiksies. Es ceru, ka pie kādas no bildēm viņa skats aizķersies.
FOTOGALERIJA
Informāciju sagatavoja:
Vladimirs Svetlovs, https://arterritory.com/
Intervija lasāma šeit.