30. martā plkst. 19.00 Zilākalna Kultūras namā būs iespēja sastapt Valmieras Drāmas teātra aktieri Mārtiņu Liepu.
Kas notiek, kad izdziest prožektoru gaismas, un vai tās vispār izdziest? Kas ir teātra anekdotes, un vai tās vispār ir anekdotes? Dziesmas no teātra izrādēm un ne tikai, jautri un ne tik jautri atgadījumi no dzīves teātrī.
Mārtiņš Liepa dzimis Saldū. Beidzis Brocēnu basketbola skolu (1995). Kopš Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļas Valmieras drāmas teātra aktierkursa beigšanas (2003) Valmieras drāmas teātra aktieris.
Kā jau bijušam sportistam Mārtiņa spēcīgākais ierocis ir pilnīga konkrētība jeb spēja dzīvot tieši šajā mirklī, situācijā, raksturā un cilvēkos. Tāpēc pat sīkā epizodē viņš spēj atklāt veselu dzīvi, jo sajūt tās nospiedumu arī šajā eksistences brīdī. Tiesa gan, reizēm tā pati konkrētība neļauj nospēlēt to, kas ir pāri Mārtiņa emocionālās pieredzes robežām: viņa Roberts Lokamps bija gan vīrišķīgi pievilcīgs, gan nelaimīgs, bet tāpēc, ka bez īsta darba un naudas, nevis tāpēc, ka karš dzīvei amputējis jēgu. Toties viņš nebaidās ieskatīties sevī un atrast tur visai skarbas lietas. Par viņa Rogožinu Ieva Struka rakstīja, ka aktieris šajā tēlā “ielicis visu to Dostojevska varoņu pasauli un domāšanu, kuriem asins vietā plūst tumšais vīns, kas tad arī liek vienlaikus mīlēt un nīst, brāļoties un pacelt dunci, apprecēt un tūdaļ nogalināt.” Jo tas tumšais vīns plūst arī karātavu putnā Miljonā (“Klauns Fiasko”), čekistā Kazimirā (“Atvari”), savā taisnprātībā baisajā Pamfilā Palihā (“Doktors Živago”), pat Blaumaņa Krišā no “Saldenās pudeles” un Čehova Soļonijā. Briesmīgi viņi ir, bet arī dzīvi un… līdzjūtības vērti.
Kaut gan vislabprātāk Mārtiņš spēlētu tādus lāga večus kā pats, kur var likt lietā šarmu, patiesības izjūtu un pašironiju. “Ezis – slinks putns: neiespersi, nelidos.” Tas teiciens ir par viņu.