Pavasarī no ziemas miega mostas vieni no iespaidīgākajiem mūsu savvaļas sugu pārstāvjiem – brūnie lāči (Ursus arctos), kas visā Eiropas Savienībā, tostarp Latvijā, ir aizsargājami dzīvnieki. Un lai gan pēdējā laikā mediju telpā izskanējušās ziņas mudina domāt, ka lāču skaita pieauguma dēļ cilvēkam mežā doties ir bīstami, tā nav tiesa, jo lāči tāpat kā citi savvaļas dzīvnieki, izvairās no tikšanās ar savu lielāko apdraudējumu – cilvēku.
“Incidents ar lāča uzbrukumu cilvēkam šobrīd publiskajā informācijas apritē draud izvērsties par visu brūno lāču nomelnošanas kampaņu. Lācis vēsturiski ir bijis un joprojām ir Latvijas dabas sastāvdaļa. Bīstams tas kļūst tikai mūsu pašu izprovocēts – ja tam tuvosimies mazuļu laikā, iztraucēsim pie migas vai barošanās laikā, ja neapdomīgi piebarosim vai pieradināsim pie cilvēka klātbūtnes. Šāda “pārprastā labvēlība” var radīt nopietnu apdraudējumu gan pašam labvēlim, gan citiem līdzcilvēkiem. Mēs aicinām ar izpratni attiekties pret lāča atgriešanos dabā un neuzķerties uz tendenciozām nepamatotām ziņām,” viedokli pauž Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns, norādot, ka “pārskatāmā nākotnē nav pamata domāt par lāču medību atklāšanu Latvijas teritorijā.”
2021.gada rudenī informējot sabiedrību par diviem brūnajiem lāčiem Vidzemē, Pārvalde vairākkārt uzsvēra, ka konkrētajiem īpatņiem bija savvaļas lāčiem netipiska jeb neadekvāta uzvedība. Proti, ja lācis tiek patvaļīgi uzaudzināts kādā viensētā un pēcāk palaists savvaļā, tam vairs nepiemīt sugai raksturīgā uzvedība – uzmanība un izvairīšanās no cilvēka. Cilvēka izauklēti lāči cilvēka māju pagalmus un pašus cilvēkus uztvers kā barotājus, tāpēc apzināti tuvosies gan cilvēkiem, gan viensētām, neapzināti apdraudot cilvēku, kurš šādai tikšanās reizei nav gatavs. Savukārt normāli savvaļā auguši lāči bīstas cilvēka un cilvēka sētā retumis ieklīst vien nakts aizsegā.
“Šis Latvijā pašlaik ir bijis vienīgais gadījums, kad esam konstatējuši lāčus ar sugai netipisku uzvedību. Un ir absolūti nepareizi šo divu izņēmumu dēļ visai sugai piedēvēt tai neraksturīgu uzvedību. Arī Žīguros konstatētais lāča uzbrukums pēc ekspertu vērtējuma bija paša mežziņa izprovocēts, pārlieku tuvu pietuvojoties lācenes migai. Šādā situācijā ikviena savvaļas dzīvnieku māte rīkotos līdzīgi, jo instinkts liek aizsargāt savus pēcnācējus”, skaidro Pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode, piebilstot, ka “šādos gadījumos lācenes mērķis nav uzbrukt, bet aizbiedēt”.
Lai gan šobrīd visa uzmanība pievērsta lāčiem, tomēr mežā mīt arī citi savvaļas dzīvnieki. Īpaši agresīvas savu bērnu aizstāvēšanā ir mežacūku mātītes, kas gatavas iesaistīties cīņā ar jebkuru, kas, viņuprāt, apdraud mazuļus. Pat putnu pasaulē ir agresīvas mātes, zināms ne viens vien gadījums par vārnveidīgo putnu uzbrukumiem cilvēkiem, kas pietuvojušies ligzdas kokam. Turklāt mazāk sagatavotiem cilvēkiem bailes var iedvest daudzi meža dzīvnieki tikai ar savu klātbūtni vien, piemēram, staltbrieži, aļņi, lapsas, rubeņi.
Pēdējos gados lāču skaita pieaugums notiek visā Baltijas populācijā, tas nozīmē, ka vairāk lāču ienāk Latvijā un daļa no tiem paliek te uz dzīvi. Senāk galvenais iemesls lāču skaita samazinājumam un izzušanai bija medības. Tā kā tagad tās Latvijā nav atļautas un Igaunijas pierobežā medības ir ierobežotas, lāču populācija atjaunojas. Saskaņā ar aktuālajiem monitoringa datiem, Latvijā savvaļā sastopami apmēram 60 lāči.
Analizējot vēsturiskos datus un latviešu folkloru, redzams, ka lācis laiku laikos ir bijusi mūsu dabas sastāvdaļa. Pret lāci izjuta bijību un cieņu. Tam nav piedēvētas vilka un lapsas negatīvās īpašības, liecinot, ka vēsturiski sabiedrība ir pratusi sadzīvot ar šī dzīvnieka klātbūtni. Ņemot vērā lāču atgriešanos Latvijas mežos, arī mūsdienu sabiedrībai būs jāiemācās ar to sadzīvot, iespējams pārņemot pieredzi no Igaunijas, kurā lāču populācija ir stabila un desmitkārt lielāka par Latvijas populāciju, sasniedzot 700 īpatņu skaitu.
Lai novērstu iespējamību par lāča viesošanos savā sētā, rūpīgi jāpārdomā komposta veidošanas vietas un atkritumu apsaimniekošana. Atkritumi jātur slēgtās tvertnēs, neradot situācijas, ka paši cilvēki provocē savvaļas dzīvnieku nākšanu sētās. Mežā atstāti ēdienu pārpalikumi vai lauku saimniecībās meža tuvumā regulāri kaudzēs izbērti viegli pieejami augļi un dārzeņi, var raisīt ne tikai lācim, bet arī citiem savvaļas dzīvniekiem pieradumu uztvert cilvēka sētas kā barības ieguves vietas.
Ja tomēr gadās satikt lāci, jāievēro daži padomi. Lielākoties lācis vispirms cenšas pretinieku izzināt un nobiedēt, taču, ja cilvēks izturas nosvērti un mierīgi, dzīvnieks parasti atkāpjas. Lācim nedrīkst skatīties acīs, jo šādu rīcību tas uztver kā izaicinājumu, kas provocē uzbrukumu. Nedrīkst pagriezties ar muguru pret zvēru un skriet projām, jo tas var izsaukt plēsēja instinktu, kad tam jāķer bēgošs medījums.
Kā rīkoties?
Lai izvairītos no sastapšanās ar lāci:
• Pastaigas laikā turies uz meža takām un ceļiem;
• Ar savu uzvedību netraucē citus dabas baudītājus un meža iemītniekus, bet laiku pa laikam uzkāp kādam zaram, ierunājies vai iedziedies;
• Rūpīgi vēro dabu sev apkārt, lai dzīvnieka klātbūtni varētu laikus pamanīt;
• Ja mežā šķērso nepārredzamu vietu, tad pastiprināti liec manīt par savu klātbūtni;
Ja esi pamanījis lāci:
• Netuvojies lācim, nemēģini to panākt vai aiztikt dzīvnieku vai tā mazuļus;
• Iespējami ātri, bet neskrienot, dodies prom no tikšanās vietas;
• Negriez lācim muguru – atkāpies atmuguriski;
• Neskaties lācim acīs – dzīvnieks var to uztvert kā izaicinājumu;
• Uzvedies klusi, līdz dzīvnieks dodas savās gaitās.
Nebaro lāci! Neapdraudi sevi un līdzcilvēkus!
Pamatotu satraukumu dabas aizsardzības ekspertu vidū raisījis fakts, ka Ziemeļvidzemē cilvēki sākuši piebarot kādu savvaļas lāci, caur mašīnas logu tam pametot burkānus un citus dārzeņus. Šāda rīcība rada potenciālu apdraudējumu sabiedrības drošībai.
Piebarojot savvaļas dzīvnieku, tas tiek radināts pie cilvēka klātbūtnes, mazinot tā dabisko instinktu izvairīties no cilvēka klātbūtnes. Rezultātā lācis aizvien vairāk samazina distanci starp sevi un cilvēku, kļūst pārdrošāks. Tas vairs necenšas meklēt pats sev barību, bet gan sāk to aizvien neatlaidīgāk pieprasīt no cilvēkiem. No jebkura savā ceļā satikta cilvēka!
“Šādos gadījumos tā vairs nav normāla savvaļas lāča uzvedība! Lācis ir neatgriezeniski sabojāts dzīvei savā vaļā, par ko vainojami ir “labvēļi”-piebarotāji. Šādi sabojāts lācis būs aizvien biežāk redzams cilvēku māju, dārzu un lielceļu tuvumā, kur būs pieradis saņemt barību apmaiņā pret video vai fotogrāfiju, ko “labvēļiem” pēcāk izvietot sociālajos tīklos,” situāciju skarbi komentē Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns.
Vēl jo svarīgāk – šāds lācis kļūst par potenciālu apdraudējumu cilvēka drošībai. Ne jau tamdēļ, ka vēlētos uzbrukt cilvēkam, bet gan tamdēļ, ka ir pārāk spēcīgs, ātrs un ar bīstami asiem nagiem. Diedelējot un pieprasot ēdienu, tas var netīši radīt cilvēkam dzīvībai bīstamus ievainojumus.
Jebkurā valstī, kur sastopamas lielākas vai mazākas lāču populācijas, lāču barošana ir kategoriski aizliegta. Daudzviet īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, tostarp nacionālajos parkos, dabā vairs neizvieto atkritumu urnas, lai tajās netiktu atstāti līdzpaņemto ēdienu pārpalikumi un lai novērstu lāču tuvošanos cilvēku pārvietošanās maršrutiem.
Savvaļas dzīvnieku piebarošana nav cirkus izrāde. Neseko sliktajiem piemēriem internetā! Nebaro lāci!
Informē Dabas aizsardzības pārvalde