Rudenīgā, bet saulainā 21. oktobra dienā 60 gadus laulībā jeb Dimanta kāzas atzīmēja Aldis un Ārija Gailīši.
Aldis un Ārija salaulājās 1964. gada 21. oktobrī toreizējā Rūjienas izpildkomitejā. Jau 24. oktobrī Aldis tika iesaukts dienestā Padomju Savienības armijā.
Alda un Ārijas stāsts aizsākās Rūjienas vidusskolā, kur Ārija sāka mācīties pēc Ipiķu septiņgadīgās skolas beigšanas.
Pēc vidusskolas beigšanas abi uzsāka darba gaitas Rūjienas patērētāju biedrībā – Aldis bija pārdevējs kultūrpreču veikalā, bet Ārija – dežūrveikalā. Ārija darba mūža lielāko daļu nostrādājusi Rūjienas patērētāju biedrībā dažādos veikalos un kafejnīcās. Aldis pēc atgriešanās no dienesta kā celtnieks uzsāka darba gaitas Starptautiskajā celtniecības organizācijā (SCO). 1978. gadā ieguva celtniecības meistara diplomu Virķēnu arodskolā un turpināja darba gaitas kā celtniecības darbu meistars. Pēc SCO likvidācijas un privatizācijas tika izveidots SIA “Valma”, kur Aldis strādāja līdz pat aiziešanai pensijā.
Visu dzīvi abi bijuši aktīvi – dziedājuši koros, spēlējuši teātri, apmeklējuši kultūras pasākumus gan Rūjienā, gan tuvākajā apkārtnē. Ar motociklu un vēlāk ar automašīnu ir apbraukāta Latvija, Lietuva un Igaunija.
Aldis vienmēr uzturējis sevi formā sportojot – ziemā distanču slēpošana, vasarā skriešana, tāpat abi vienmēr bijuši Latvijas patrioti – Atmodas laikā no 1988. līdz 1993. gadam Aldis pieveica visus piecus pirmos 107 km skrējienus Rīga – Valmiera, kas toreiz tika rīkoti par godu Latvijas atjaunošanai, un Ārija katru gadu bija turpat blakus atbalstītāju pulkā.
Izaudzinājuši divus bērnus – meitu Sandru un dēlu Aivi. Priecīgus brīžus dod pieci mazbērni un trīs mazmazbērni, kas ir arī abu lielākais dārgums un kuriem tiek sniegta nesavtīga mīlestība. Tieši mazmazdēliņš Kārlis iekustina un atdzīvina abu ikdienas ritmu, par pastaigu galamērķi izvēloties tikai vecvecāku māju.
Lai visiem radiem būtu vieta, kur satikties un svinēt svētkus, Aldis ar ģimenes un draugu atbalstu 1999. gadā pabeidza ģimenes mājas celtniecību. Tā ir vieta, kas neļauj apstāties un novecot, jo darbi nekad netrūkst – jāapkopj košumkrūmi, jāizaudzē raža ziemai ne tikai sev, bet arī bērnu un mazbērnu ģimenēm.
Ārijas roku veiklība ir apbrīnojama, lasot meža veltes vai ziemas vakaros adot vilnas zeķes. Tikmēr Aldī dzīvo apslēpts mākslinieks – katra koka sakne, līkāks zars vai māzers var pārtapt puķu vāzē, pagalma rotājumā vai kādā saimniecībā noderīgā lietā.
Par to, kas ir tik cienījamas kopdzīves noslēpums, Aldis un Ārija saka – prast vienam otru atbalstīt un papildināt, tad rodas neizsmeļama enerģija.
Pat nezinātājs redz, ka Aldis un Ārija saprotas no pusvārda, no acu skatiena vien. Aldis joprojām mīļo sievu sveic ar viņas mīļākajiem ziediem neļķēm, un tā arī šogad 21. oktobrī – 21 skaista neļķe.
Sirsnīgi sveicam pāri nozīmīgajā kāzu jubilejā un vēlam sargāt, lolot un lepoties ar savu skaisto kopdzīves stāstu! Lai laba veselība un daudz skaistu brīžu ar saviem mīļajiem arī turpmāk!
