No 4. oktobra līdz 20. novembrim Valmieras muzeja Izstāžu namā būs skatāma izstāde “Čau, Niklāv Strunke!”, kas tapusi kā veltījums māksliniekam 130. dzimšanas dienā. Izstādes atklāšana Valmieras muzejā – 4. oktobrī plkst. 16.00.
Daudzpusīgais Niklāvs Strunke (1894–1966) ir viens no oriģinālākajiem latviešu māksliniekiem starpkaru modernistu pirmajā paaudzē – gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs un grāmatu ilustrators, darbojies dekoratīvajā un lietišķajā mākslā, rakstījis par mākslu, tādējādi atstājot ievērojamu radošo mantojumu. Ar gleznu “Cilvēks ieiet istabā” (1927), kas ir viens no pazīstamākajiem vietējā klasiskā modernisma paraugiem, Strunke ir ierakstīts Latvijas Kultūras kanonā. Latviešu grāmatu grafikas klasikā mākslinieks devis ieguldījumu kā daudzu augstvērtīgu un stilistiski atšķirīgu izdevumu ilustrāciju un vāku autors.
Izstāde “Čau, Niklāv Strunke!” ieskicē mākslinieka neparasto personību un mainīgo radošo daudzveidību. Izstādē aplūkojamas dažādu daiļrades periodu liecības – eļļas gleznas, akvareļi, zīmējumi un oriģinālilustrācijas, ko papildina fotogrāfiju izlase, kas vizualizē ieskatu biogrāfijā. Eksponēti mākslas darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas, tostarp plašākai publikai nezināmi pēdējā laika jaunieguvumi no Strunkes ģimenes krājuma, trīs pašus jaunākos ieskaitot, kā arī darbi no Jūrmalas muzeja, Zuzānu un citām kolekcijām. Tāpat aplūkojami periodikas izdevumi un grāmatas no Valmieras Integrētas bibliotēkas un Valmieras muzeja kolekcijas, kā arī Niklāva Strunkes ilustrētas grāmatas, kuras Valmieras muzeja rīkotajā akcijā “Pārskati savu grāmatu plauktu!” sagādājuši iedzīvotāji, to vidū vairāk nekā 100 gadu veca “Ābece”, kas savulaik uz Valmieru atceļojusi no Sidnejas.
Izstādi “Čau, Niklāv Strunke!” papildinās radošā darbnīca, ekskursija kopā ar mākslas zinātnieci Aiju Brasliņu un ārtelpas izstāde Valmieras pils teritorijā, kurā būs skatāmas nu jau par ikonām kļuvušo Niklāva Strunkes darbu reprodukcijas, tostarp Latvijas Kultūras kanonā iekļautā glezna “Cilvēks, kas ieiet istabā” (1927). Par šīm norisēm informācija sekos Valmieras muzeja tīmekļvietnē valmierasmuzejs.lv.
Izstādes zinātniskā konsultante: Dr. art. Aija Brasliņa.
“20. gadsimta vēstures un paša biogrāfijas krasie pavērsieni slavenāko latviešu “itāli” aizveda no Vaidavas līdz Romai. Saiknes ar abām šīm viņa mūža gaitā nozīmīgajām vietām, tāpat kā ar emigrācijā par otru dzimteni atzīto Itāliju, ir apzināti akcentētas un atspoguļotas šajā izstādē. Strunkes mākslinieciskajā domāšanā un pašizteiksmē Eiropas modernistu ierosmes un vecmeistaru apbrīns, aizrautība ar Austrumiem un citiem iedvesmas avotiem mijas un krustojas ar agrīni gūtiem Latvijas dabas, tradicionālās kultūras un folkloras mantojuma iespaidiem, savukārt par Strunkes dzimtas māju vārdu atgādina viņa izvēlētais Palmēnu Klāva pseidonīms,” stāsta mākslas zinātniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja, glezniecības kolekcijas glabātāja Dr. art. Aija Brasliņa. “Laikabiedri, tostarp Aleksandrs Čaks, Valmierā iepazītais Linards Laicens un citi literāti, mākslinieki, grāmatizdevēji, mūziķi un teātra ļaudis pieminēja temperamentīgo brīvmākslinieku ne tikai daudzpusīgo radošo izpausmju, bet arī ekscentriskā paštēla, piparotās valodas un uz Rīgu atvestā itāliskā sveiciena “čau” dēļ. Ar izteiksmīgu ārieni apveltītais, augumā nelielais romantiķis bija aizrautīgs darbā un bohēmā, kolekcionēja grāmatas, antikvārus un etnogrāfiskus priekšmetus, ko krāja gan Vecrīgas darbnīcā Mārstaļu ielā, gan vēlāk trimdas dzīvoklī Stokholmā.” Mākslinieks miris Romā un apbedīts Mūžīgas pilsētas protestantu kapsētā.
Valmiera pieder pie būtiskām agrīnām pieturvietām Niklāva Strunkes dzīves gājumā. Dzimis un kā karavīra dēls pirmos dzīves gadus pavadījis tēva dienesta vietā Polijas pilsētiņā Gostiņinā, uz viņa dzimteni – Vaidavas ciema “Palmēniem” – Niklāvs atceļoja 1903. gadā, bet vēlāk Valmierā mācījās Liepiņa proģimnāzijā kopā ar Valmieras puikām – Pāvilu Rozīti, Jāni Kārkliņu, Linardu Laicenu. Te 11 gadu vecumā, pamudinot pievērsties mākslai, notika liktenīga sastapšanās ar mākslinieku Teodoru Ūderu, te viņš apguva latviešu valodu un sāka apzināties savu latvietību. Strunkes mākslinieciskā rokraksta pārvērtības noteica izglītošanās Pēterburgā un Rīgā, laikabiedru meklējumi, ceļojumos uz Vāciju un Itāliju gūtie eiropeiskie iespaidi un emigrācijā Zviedrijā pavadītie gadi, taču par nemainīgām vērtībām viņš arvien turpinājis uzskatīt savu nacionālo pašapziņu un piederību Latvijas kultūrai un tautai.
Valmieras muzejs pateicas visiem iesaistītajiem par atbalstu izstādes tapšanā, jo īpaši Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, Jūrmalas muzejam, mākslas centram “Zuzeum”, Valmieras Integrētajai bibliotēkai (īpašs paldies Ingunai Dukurei), Latvijas Kultūras kanonam (Latvijas Nacionālā bibliotēka), Latvijas Televīzijai, TV24, laikrakstam “Liesma”, reklāmas laikrakstam Vidzemē “Tava izvēle”, Lidijai Baltgailei, Brigitai Ellerei, Gaidai Pevko, Vandai Brūvelei, Jānim Kalnačam un Uldim Punkstiņam.
Informāciju sagatavoja:
Valmieras muzejs
