Pirms gadiem simts Vidzemē reti kurš nezināja rosīgā sabiedriskā darbinieka, pašvaldības vadītāja, rakstnieka Melnā Alkšņa jeb Augusta Melnalkšņa vārdu. Populārais politiķis dzimis 1870.gada 1.maijā Valtenberģu pagasta Melnalkšņos, pavisam netālu no mūsdienu Mazsalacas pilsētas. Viņa tēvs Jānis bija lauksaimnieks, jau mazotnē saskatīja dēla apdāvinātību, sūtot to mācīties pēc pagasta un draudzes skolas beigšanas uz pedagoģiskajiem kursiem Vietalvā. Pēc to beigšanas puisis kļūst par skolotāju, bet vēl pēc dažiem gadiem – par pagasta rakstvedi, bet mūža nogalē – jau pēc Latvijas valsts proklamēšanas – par Valmieras apriņķa valdes priekšsēdētāju (1919 -1927).
Rakstniecībā debitēja 1899.gadā; tam sekoja darbs žurnālistikā un rakstniecībā Limbažos, Liepājā, Ventspilī, Pēterpilī un Valmierā, vietējā laikrakstā “Vidzemnieks”. Rūpīgs vēstures pētnieks.
To apliecina izdotie Augusta Melnalkšņa darbi: Dzimtā zeme (1921., 1923.), Rūjiena senatnē un tagadnē (1928.). Rakstīja Latvijas radiofonam uzvedumu ciklu “Mūsu dzimtā zeme” u.c. Sarakstījis arī monogrāfijas par Mazsalacu, Rūjienu, Limbažiem, Vadoni pa rakstnieku, mākslinieku, zinātnieku un kultūras darbinieku šūpuļa vietām (1931.), daudzus stāstus, lugas, tulkojis no vācu un krievu valodām. Mazāk zināms fakts A.Melnalkšņa biogrāfijā saistās ar 1905.gada notikumiem, kuros viņam inkriminē aktīvu līdzdalību, notiesājot uz četriem gadiem katorgā Sibīrijā. No 1915. līdz 1917.gadam viņš ir Latvijas Bēgļu apgādes Centrālkomitejas pilnvarotais Jeņisejas guberņā Sibīrijā. Beidzoties Pirmajam pasaules karam, kopā ar ģimeni atgriežas dzimtenē.
Augusts Melnalksnis darbojies arī kā Valmieras Latviešu biedrības, desmitais pēc skaita, priekšnieks no 1925.gada 20.maija līdz 1927.gada beigām. Mūža nogalē pēc pensionēšanās dzīvoja Rīgā, Pārdaugavā, kur iekopis skaistu ābeļu, ķiršu un puķu dārzu. Bijušais sabiedriskais darbinieks, kuru savulaik laikabiedri dēvējuši par dzīvo vēstures grāmatu, netika aizmirsts. Par īpašiem nopelniem sabiedrības labā tiek apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Lai gan pēdējos dzīves gadus reti viesojies Valmierā, valmierieši vienmēr viņu pieminējuši kā lielisku organizatoru un interesantu personību. Augusts Melnalksnis negaidīti – 74 gadu vecumā – aizgāja aizsaulē 1944.gada 14.augustā.
Vēsturisks brīdis. 1920.gada 18.novembrī pie toreizējā pilsētas valdes nama. A.Melnalksnis stāv aizmugurē pirmais no labās.Pilsētas galvas Alberta Ziediņa svinīgās uzrunas laikā 
Desmitais. Augusts Melnalksnis kā Valmieras Latviešu biedrības priekšnieks (sēž pirmās rindas vidū ar kausu) kopā ar valdes locekļiem biedrības 55.darbības gadā, 1927.gada vasarā
Informāciju sagatavoja:
Ingrīda Zīriņa,
Valmieras muzeja
vēstures nodaļas vadītāja