Šodien, 15. februārī 105 gadu jubileja atzīmējama novadniekam, dzejniekam Kārlim Kalnietim, īstajā vārdā Kārlis Kalniņš (1919–1992). Dzejnieks dzimis Ķoņu pagastā, Unguriņos mežstrādnieka ģimenē. Jau šūpulī tiek ielikta mīlestība par gaišo pasaulē, dabas spēku, darba tikumu, Latviju, Ziemassvētkiem.
Mācījies Ķoņu pagasta Ausekļa pamatskolā, vēlāk Rūjienas ģimnāzijā. Dzejoļus rakstīt sācis jau skolas gados. Pirmā publikācija – dzejolis “Pie kamīna” lasāms 1935. gadā ģimnāzijas literārajā žurnālā “Teka”.
No 1941. līdz 1954. gadam pavadījis izsūtījumā Noriļskā un Karagandā. “Izsūtījumā rakstītie dzejoļi nesalaužamas ticības un dzimtenes ilgu piestrāvoti,” rakstījis Elmārs Šmelte grāmatā “Latviešu rakstniecības biogrāfijas” 2003. gadā.
Pēc atgriešanās no izsūtījuma dzīvojis Rūjienā, Aspazijas ielas namā, kur skaistākie sirds gadi tiek vadīti kopā ar sievu Austru.
Ļoti daudz dzejoļus veltījis savam novadam. Tie publicēti galvenokārt laikrakstā “Liesma”. Dzejoļi ir melodiski, tāpēc daudzas dzejas rindas ir satikušas savus komponistus un kļuvušas par dziesmām. Tās radījuši komponisti Arvīds Rozenbergs, Ēvalds Siliņš, Arvīds Žilinskis, Elga Īgenberga, Romualds Jermaks un citi.
Vienkāršību, atklātību un patiesumu dzejnieks vērtē visaugstāk, pats būdams gaišs, īsts un labestīgs cilvēks. Naids un mīlestība – šie divi pretmeti dzīvo K. Kalnieša dzejā. Naids pret liekuļiem, tautas nodevējiem un mīlestība pret dzimteni, māti, mīļoto, patiesiem draugiem.
Kārļa Kalnieša dzeja modina cilvēkā labo, tā aicina: “Ar labu vārdu sauli projām vadi, ar labu vārdu rītam pretī ej. Un visi tavi nodzīvotie gadi kā labi vārdi skanēs pasaulei.” Šīs rindas daudziem noteikti prātā palikušas no skolas gadu atmiņu kladēm.
Dzejnieks bija caur un cauri rūjienietis. Enerģisks, ar gaišu skatu uz dzīvi un saules pilns ikdienas gaitās:
“Es laikam esmu pārāk priecīgs,
Man sāpes viegli netiek klāt.
Un prieks, kaut reizēm arī niecīgs,
Spēj tomēr sirdi nosargāt.
Man gribas tieši tāpēc
No sava prieka visiem dot.
Arvien lai mazākas kļūst sāpes,
Reiz tām pavisam izgaistot,” raksta K. Kalnietis.
Mūžībā devies 1992. gada martā, nesagaidot sava pirmā un vienīgā dzejoļu krājuma “Ar labu vārdu” iznākšanu 1994. gadā. Apglabāts Rūjienas Svētā Bērtuļa kapos.
Avots: Rūjienas bibliotēka, www.saknesrujiena.lv , www.literatura.lv .