Jānis Daliņš piedzima Valmieras apriņķa mežsarga Jāņa (1865-1944) un Kristīnes, dzimusi Dālberga, ģimenē. Puisēns bija otrā atvase; pirms viņa 1902.gadā Jaunbrenguļos (Neu – Wrangel) Daliņi sagaidīja savu pirmdzimto, kuram kristībās Valmierā deva tolaik populāro un jaunmodīgo vārdu Roberts. Divus gadus vēlāk, 1904.gada 5.novembrī jeb 23. oktobrī pēc vecā stila, dzimušajam dēlēnam nolēma dot tēva vārdu – Jānis. Vēl pēc diviem gadiem abiem puisēniem pievienojās māsiņa Marta.
Dzīves virpulī ģimeni ierauj Pirmais pasaules karš, tam seko pirmie gadi jaundibinātajā Latvijas Republikā. Pēc Valmieras vidusskolas absolvēšanas (1924) viņš strādā tēva mājās, palīdzot saimniecības darbos, vienlaikus viņā dzimst interese par šeit vēl maz zināmo sporta veidu – soļošanu. Kā paraugs viņam ir vietējais sportists, soļotājs Alfrēds Dūrens. J.Daliņam radās vēlme viņu pārspēt, un viņš sāka aktīvi trenēties. Jauno sportistu atbalsta arī vingrošanas skolotājs Alfrēds Lukstiņš. 1926.gadā J.Daliņš iestājās Valmieras sporta biedrībā.
Jāņa pirmais starts soļošanā notika 1927.gada 27.maijā Valmierā, Limbažu ielas sporta dārzā, kur apļa garums bija 233 metri. Toreiz noteikumi paredzēja, ka, lai varētu notikt oficiālā apbalvošana, sacensībās vajadzēja piedalīties vismaz četriem sportistiem. Bija tikai trīs, un vajadzēja sameklēt ceturto. Par šo ceturto tad nu kļuva publikai līdz šim nezināmais jaunais sportists J.Daliņš. Sāncenši – jau trenējušies sportisti, tostarp arī Latvijas rekordists valmierietis Alfrēds Dūrens. Bet visiem un sev par pārsteigumu par sacensību uzvarētāju kļuva tieši 23 gadus vecais Jānis Daliņš.
Starptautiskajā arēnā J.Daliņš debitē 1929.gadā, izcīnīdams 2.vietu populārajā 25 km soļojumā ”Šķērsām Berlīnei”. 1930. gadā, piedaloties šajās sacensībās otro reizi, atkal uzvar. Rīgā pirmajās starptautiskajās sacensībās 1930.gada 30.maijā J.Daliņš izcīna sīvā cīņā otro vietu, par ko viņu sveic milzīgs līdzjutēju pūlis. 1932.gada 16.jūnijā Rīgas hipodromā viņš sasniedza jau divus jaunus pasaules rekordus – 25 jūdzēs (40,232 km), nosoļojot 3.32:26 un labojot pasaules rekordu 40 km (3.31:08). Šajās sacensībās viņš pieveic savus slavenos sāncenšus, Eiropā labi zināmos soļotājus Albertu Plambu, Paulu Zīvertu un šveicieti Artūru Švābu. J.Daliņa sasniegtie rezultāti 40 km un 25 jūdzēs bija Latvijas vieglatlētu pirmie oficiālie IAAF apstiprinātie pasaules rekordi. Par godu Jāņa Daliņa uzvarai un sasniegtiem rekordiem skatītāji cēlušies kājās un skaļi dziedājuši Latvijas valsts himnu.
1932.gadā Amerikas Savienotajās Valstīs, Losandželosā norisinājās X olimpiskās spēles. Jāņa Daliņa olimpiādē izcīnītā sudraba medaļa 50 km soļojumā bija pirmā olimpiskā medaļa Latvijas sporta vēsturē. Par izciliem panākumiem sportā J.Daliņu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni.
1933.gada 1.jūnijā Rīgā Jānis Daliņš vienā soļojumā sasniedza četrus oficiālus pasaules rekordus: 20 km – 1.34:26; 15 jūdzēs – 1.56:09,8, divās stundās – 24,843 km, 25 km – 2.00:45,9. 1934.gadā Turīnā Daliņš kļuva par Eiropas čempionu.
1940.gada 15.maijā Jānim Daliņam piešķīra ”Tēvzemes balvu”, kuru iepriekšējos gados bija saņēmuši arī izcilie kaugurieši, lauksaimnieks un sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953) un viņa brālis, valodnieks, profesors Jānis Endzelīns (1873-1961).
J.Daliņš piedalījās arī Berlīnes olimpiskajās spēlēs, diemžēl viņam neveicās. Pēc Berlīnes olimpiādes Daliņa panākumi vairs nebija tik spoži, viņš lielāko vērību pievērsa savai saimniecībai un ģimenei. J.Daliņš gatavojās startēt arī 1940.gada olimpiskajās spēlēs, kas bija paredzētas Helsinkos. Tomēr karš izjauca šos plānus. J.Daliņš gan turpināja startēt Latvijā un savu pēdējo Latvijas čempiona titulu izcīnīja 1942.gadā.
1944.gada septembrī, tuvojoties Padomju Savienības armijai, Daliņu ģimene izbrauca uz Vāciju. Savās pēdējās sacensībās Jānis Daliņš startēja jau pēc kara, esot emigrācijā Vācijā. 1947.gadā viņš uzvarēja stadiona 4000 m soļojumā Nirnbergā. Dzīvojot svešumā, J.Daliņš vada ”Baltijas Universitāte” sporta dzīves nodaļu, kā arī piedalās basketbola komandas cīņās. 1949.gadā J.Daliņa ģimene aizceļoja uz Austrāliju. No 1959. līdz 1964.gadam J. Daliņš vadīja Melburnas latviešu sporta klubu. Trimdas gados J.Daliņš allaž esot pieminēja Latviju: ”Galveno cīņu savā mūžā es tomēr esmu zaudējis. Tā bija vissvētākā cīņa – par Latviju.”
Dzimtenē viņu pārapbedīs jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas; sporta veterāns Jānis Daliņš savā pēdējā soļojumā mūžībā devās 1978.gada 11.jūnijā un tika apbedīts Melburnas latviešu kapos Austrālijā. Divdesmit gadus vēlāk svinīgā ceremonijā, klātesot piederīgajiem un daudzajiem valmieriešiem, 1997.gada 21.jūnijā Jāņa Daliņa, mātes Kristīnes un sievas Elzas Daliņas (dzimušas Krauklis, abi salaulājās 1937.gada 23.oktobrī Valmierā) mirstīgās atliekas pārapbedītas Valmieras pilsētas kapos. Pieminēsim!
Informāciju sagatavoja:
Ingrīda Zīriņa,
Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja
