No 2024. gada 15.janvāra Mazsalacas Kultūras centrā foto izstāde “Nu kā, lai projām es tieku!”, autors Imants Klīdzējs.
Nu kā, lai projām es tieku –
Es tevi ievēroju jau sen. Sen atpakaļ laikā, pirms tikām iepazinušies. Tu mani vēl tad nezināji.
Manu sveicienu izlikies nemanot. Uz maniem soļiem vēl neatskatījies. Acu skatiens tev bija tik dzidrs un tāls. Tu redzēji visu kopumā un arī detaļās, no tā nebija iespējams noslēpties.
– Mācies klausīties, ieraudzīt, vai dzirdi? Kāda balss man nostājās blakus.
No šī brīža, sen atpakaļ laikā, es tevi sevī ierakstīju. Neatkāpos vairs ne soli! Visu tālo vasaru.
Nākamo, tad aiznākamo un tā vēl joprojām. Es sekoju tev pa pēdām. Un aizrautīgi mācījos, man pilsētas puikam, šo svešādo pasauli nolasīt.
Bet tu aizvien klusē un neatbildi. Tik skatiens, pa reizei man pāri slīd.
Tā mācījos lasīt dziļāk. Grāmatas. Vienu pēc otras. No tālīnām pļavām sienu Straumei un Gaujai mājās vest. Sienaugšā klausīties lietus kā runājas.
Makšķerēt sapalus agros rītos, “futeni’ spēlēt ar vietējiem puikām, kaitināt “zaļos” tāpat kā Brikšenes āzi un vēl… Peldēties jūrā aiz plīstošām bangām, vētru izmestos dzintara gabalus mājās nest. Tikko slauktu, vēl siltu pienu ar putiņām izbaudīt! Ai, zēnības vasaras brīnišķās!
Tik balss vēl aizvien man blakus –
Mācos. Ar vītola vicu liedaga smiltīs atstātās zīmes lasīt, tavu vienmēr sprigano gaitu ļaužu jūrā atpazīt.
Tāpat kā raksturu grafiskās līnijas saprast, līdz ieraudzīt.
Un draudzību.
Tev bija tik nepaklausīgi izspūrusi bize, saulē iedeguši brūni pleci un pelēkas acis! Un kājas, kā vienmēr basas..
Reiz saņēmos, līdz uzdrīkstējos pajautāt, kāpēc tu -? Tu paraustīji plecus un pirmoreiz man – uzsmaidīji.
No šīm vasarām, tai tālajā laikā, mūs vesela mūžība šķir. Bet viss viens, vēl šobaldien, lai kur es ietu, es lūkojos pasaulē TEVI ieraudzīt.
Jūras un vēja zīmējumos, viļņu dunā un tajā tik gaistošajā formā!
-Mācies klausīties, ieraudzīt, vai dzirdi!
Nebaidies! Es esmu tev līdzās.
